Velotakas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nokļuvu uz salas. Otrs iemesls – pusaudža gados biju aizrāvusies ar kanādiešu rakstnieces L. M. Montgomerijas stāstu sēriju par Annu no Zaļajiem jumtiem. Salas apraksti tik poētiski, un tā meitene ar rudajām bizēm tik forša, ka vēl tagad likās, ka tur ir iekonservējies gaiss un dzīve rit lēnām kā pirms 100 gadiem.
Laikiem mainoties, vilciens – viens no ērtākajiem transporta veidiem – no salas pilnībā izzuda 1989. gadā. Dzelzceļa sliedes noņemtas, zeme izlīdzināta, pārklāta ar maziem olīšiem un gatava kalpot velosipēdiem vasarā un sniegmobiļiem ziemā, un galvenais – maršruts pārdēvēts par Konfederācijas taku. Tas ir patiesi katra riteņbraucēja prieks – labas kartes ar pamatīgi izplānotiem maršrutiem un distancēm atbilstoši spējām un sagatavotības līmenim. Kilometru stabiņi orientācijai, regulāri izvietotas labierīcības un piknika galdiņi atpūtai. Lietus laikam nojumes, ieteicamie apskates punkti, naktsmājas. Ja ir patikšana, var izbraukt cauri salai no viena gala līdz otram – aptuveni 270 km, bet ir iespēja izmantot vēl pāris atzaru, tad kopsumma būs 400 km.
Ar ko slavena Prinča Edvarda sala, mazākā no Kanādas provincēm? Ar kartupeļiem, kas tiek sūtīti uz visiem Kanādas stūriem. Ar omāriem un citām labām jūras veltēm. Ar sarkano, ārkārtīgi bagāto augsni un smiltīm okeāna piekrastē. Ar tuvu un tālu izslavēto viesmīlību, kas tiešām ir visur klātesoša dzīves vērtība. Sastaptie salinieki visi kā viens gatavi palīdzēt ar padomu, naktsmājām. Un, protams, ar Annu no Zaļajiem jumtiem, kura no izdomātas stāsta varones kļuvusi dzīvāka par dzīvu salinieku un tās viesu apziņā. Mācītājs Čess, kurš strādā Avonlejas ciematiņā (izdomāts ciemats muzejs, kurā būtu varējusi dzīvot Anna. Autentiska versija XIX gs. nogales ciemam ar atbilstošām celtnēm un iemītniekiem), teica, ka esot salaulājis aptuveni 300 pāru no Japānas un visi mīlnieki tālo ceļu veikuši, pateicoties izlasītajam stāstam, kurā tik skaisti attēlota daba un mīla. Interesanti, ka Čess uz salas nonācis, pateicoties sievas mīlestībai uz šo pašu iepriekš minēto stāstu. Kaut kas maģisks tajā visā ir, bet es nebrīnos, ka tieši šeit, starp neskartiem zvejnieku ciematiņiem, blakus Kavendiša sarkanajam, klinšainajam liedagam, vietā, kur ir maksimāls zaļums un zilums dabā, tika sarakstīts šis stāsts. Un zināmā mērā tā nav tikai ilūzija, ja piever acis uz visām tūristiem domātajām atrakcijām (un bez tūristiem šī sala nespētu uzturēt savu ekonomiku normālā līmenī), tad tiešām daba jau tāda pati un tā dzīve nesteidzīgi rit, ar patinējumu visam pa virsu.