Vēstule no svešuma: Tā sildās Flandrijā

Barga ziema saldē Eiropu. Aizvakar mana kaimiņiene Mia sūdzējās: «Mīnus četri grādi, tas jau nu tā kā par daudz. Mēs neesam pieraduši pie tāda aukstuma. Jādomā, kā iekārtot guļvietu dzīvojamajā istabā, tev ir lieks guļammaiss?»

Pirmo mājokli pirms pāris gadiem īrēšanai mēs izvēlējāmies vasaras vidū. Apskatījām, patika, noīrējām. Tad pienāca rudens, ārā kļuva vēss, un mums nācās iepazīties ar apkures īpatnībām šajā zemē. Neapgalvošu, ka visās Flandrijas mājās ir tā, bet tajās, kuras mēs apmeklējām, izskatījās līdzīgi. Parasti mājai ir divi vai trīs stāvi (trešais – mansarda stāvs). Pirmajā stāvā atrodas dzīvojamā istaba, virtuve, tā saucamā veļas mazgājamā istaba un varbūt vēl kabinets. Šīm telpām parasti ir apkure. Tajā Flandrijas galā, kurā mēs dzīvojam, vispopulārākā ir gāzes apkure. Īpatnība tāda, ka tā var būt nevis viena sistēma, bet katrs radiators vajadzības gadījumā tiek ieslēgts atsevišķi. Tāpēc svarīgas siltuma saglabāšanai ir arī cieši piegulošas durvis. Piemēram, ja ej strādāt kabinetā, ieslēdz apkuri un pēc 15 minūtēm strādā siltā telpā. Ej prom no kabineta, izslēdz apkuri un piever durvis.

Dzīvojamajā istabā, kura parasti ir vislielākā telpa mājā, atrodas arī gāzes kamīns. Un turpat var atrasties arī… malkas kamīns. Katram gadījumam. Mias mājas pirmais stāvs tiek apsildīts ar gāzes katlu un vajadzības gadījumā vēl ar krāsniņu. Dzīvojamā istaba ir vienīgā, kurā apkure darbojas arī naktī. Sanāk tāds siltuma centrs mājoklī.

Guļamistabas parasti atrodas otrajā stāvā, un apkures tajās nav nekādas. Tās tiek apsildītas, vienkārši atverot durvis un ļaujot plūst siltajam gaisam no dzīvojamās istabas pa kāpņu telpu uz augšu. Vietējie iedzīvotāji ir pieraduši gulēt neapkurināmās istabās, kurās temperatūra ziemas laikā var būt diezgan zema, ap 12 grādiem.

«Mia, vai nav auksti gulēt tik vēsā istabā?» jautāju drebinādamās. Atbilde vienkārša – uzvelc siltas zeķes un uzsedz vairāk segu! Un tad piebilst, šķelmīgi uzsmaidīdama: «Galu galā ir jau arī vēl vīrs…» Nu jā. Decembrī lasīju bērniem grāmatiņu par vietējo Sinta Klāsu (Salaveci). Tur Sinta Klāss apslimis ierodas ar dāvanām pie bērna, bet bērna gultiņā nav! Kāpēc nav? Tāpēc, ka gulēt aukstumā vienam ir auksti un bērns guļ vienā gultā ar vecmāmiņu! (Bērnu guļamistabas arī netiek apkurinātas, protams.) Un ko vecmāmiņa? Vecmāmiņa padzirdīja Sinta Klāsu ar karstu tēju un piedāvāja pasildīties. Zem segas.

Otrajā gadā mēs jau bijām gudrāki. Sapirkām siltu apakšveļu gulēšanai, aizlīmējām logus, lai nepūš, iegādājāmies pāris elektrisko sildītāju. Ja māja būtu mūsu, noteikti nomainītu arī logus, ieliktu dubultos. «Kam gan,» saka Mia. «Ziema taču nav tik gara!»

Vai esat dzirdējuši flāmu valodu? Tajā ir tādas īpatnējas skaņas, kuras līdz ziemai es nekādi nevarēju atveidot. Pēc pirmajām naktīm vēsajā guļamistabā uzreiz sanāca pareizie «gheeee» un «kheee»…