Ar mazu automašīnas modelīti pa līkloču trasi pabraukties kaut reizi gribējis katrs bērns. Valmierietis Jānis Nabokins šo nodarbi no hobija ir pārvērtis par biznesu. Viņš stāsta aizrautīgi, darbojas aktīvi, un varētu pat teikt: tā ir viņa misija – popularizēt automodelisma ideju Latvijā, rosinot atrast vietu trasēm katrā bērnu un jauniešu brīvā laika centrā.
Trase pasaules čempionātam
Ar Jāni tiekamies pie trases nākamā gada pasaules čempionātam, kas notiks Somijā. Trases posmi sagatavoti krāsošanai. Lai es apjaustu konfigurāciju, viņš parāda skici. "Viss sākas ar ideju, tad speciālā programmā tiek uzzīmēts rasējums," stāsta automodelisma trašu lietpratējs. Top vairāki varianti, kas tiek piedāvāti pasaules čempionāta rīkotājiem. "Tas ir līdzīgi kā mājas celšanā, kur vajadzīgs būvvaldes akcepts, jo tiek domāts par ugunsdrošības normām, distanci gar sienām," paskaidro Jānis. Trase būs 44 metrus gara. Tas atbilst pēdējos gados pieņemtajam standartam. Trases dinamika atspoguļojas pagriezienos. Jo lielāks rādiuss, jo pagrieziens būs ātrāks. Jo mazāks – jo lēnāks. Gluži paralēles ar F1 trases līkločiem nevar vilkt, bet var sarēķināt, cik liels būs vidējais ātrums.
Projektēšana, materiālu sagriešana, būvēšana... Jānis uzslavē Latvijas finieri, kas ražo unikālu un kvalitatīvu materiālu, kas ir galvastiesu pārāks par citiem pasaulē. Lai visu salīmētu, vajadzīgi vismaz 10 kg līmes. Trases komplektā ietilpst arī pultis, sacīkšu mašīnas, elektroinstalācijas, trases barošanas bloks un ļoti jutīga datorprogramma, kas spēj skaitīt apļa laikus pat līdz sekundes tūkstošdaļai.
Darbiņš pāris mēnešiem. Pēc tam – vēl transportēšana. Bet tad jau atliek tikai salikt trasi, ko var izdarīt četrās piecās stundās, un sacensības var sākties! Pat acis nevar mirkšķināt, jo profesionālie modelīši spēj attīstīt līdz pat 100 kilometriem stundā taisnajos posmos un trases apli var izbraukt četrās sekundēs. Pasaules automodelisma čempionātā orientējoši piedalās ap 150 cilvēkiem no 20 valstīm. "Mūsu delegācija ir viena no kuplākajām," uzsver Jānis.
Starp labākajiem
Būvēt trases mazajiem elektriskās piedziņas automodeļiem Jānis Nabokins sāka pirms vienpadsmit gadiem, jo faktiski nebija, kas to dara. Ne tikai braukšanas prieks, arī rezultāti ir tik ļoti atkarīgi no kvalitatīvas trases. Pirmais pasūtījums bijis no Somijas. "Teicām gan, ka agrāk neesam to darījuši, bet viņi uzticējās. Kad uzbūvējām, visi bija stāvā sajūsmā. Un tad jau aizgāja kā pa diedziņu. Mūsu uzņēmumam Maketudarbnica.lv vēl joprojām nav mājaslapas, jo nav laika to uztaisīt. Reklāma – nulle, bet darbu mums netrūkst. Gadā spējam izgatavot desmit trases. Bet tie tad ir griesti mūsu kapacitātei," stāsta Jānis. Trases tiek sūtītas no Jaunzēlandes līdz Amerikai. "Visā pasaulē ir tikai kādi trīs cilvēki, kas to dara profesionāli, – viens Brazīlijā, otrs Austrālijā un es Eiropā," stāsta Jānis, un tas nemaz neizklausās kā lielīšanās. "Tie, kuriem tā lieta interesē, māk mūs atrast."
Taču cita lieta ir ar atpazīstamību pašmāju jauniešu interešu vai brīvā laika centros. "Šajā jomā gribētu darīt vairāk. Desmit gadu laikā esam Latvijā uzbūvējuši jaunas trases Jelgavā, Valmierā, Rūjienā, Salacgrīvā, Rīgā – divas. Tur pašvaldības investē sava novada bērnu izglītošanā un brīvā laika pavadīšanas iespēju paplašināšanā un daudzveidošanā," zina teikt Jānis, piebilstot, ka Liepājā un Rēzeknē, kas ir gana lielas pilsētas, par automodelismu interese nav izrādīta. Kā labo stāstu viņš izstāsta par sadarbību ar Rīgas bērnu un jauniešu centru Auseklis, kur direktors, iepazinies ar piedāvājumu, teicis, ka priekš puikām kaut ko jau sen vajadzējis. Trīs mēnešu laikā tapusi trase. "Tā lieta aizgāja, daudzi bērni nodarbojas, un pēdējos trīs gadus viņi vinnē Latvijas čempionātos." Cits pozitīvs piemērs ir Rūjiena, kur ar vecāku gādību tika rakstīti projekti, lai dabūtu Eiropas atbalstu. "Izremontēja nodegušu katlumāju, kur tad arī ielika jauno trasi," stāsta Jānis.
Kur sākas inženieri
Taujāts, kā nonācis līdz trašu būvei, Jānis stāsta, ka bērnībā esot pamēģinājis darboties daudzos dažādos pulciņos. Ar automodelismu viņš aizraujas no piecu gadu vecuma, kad bērnudārza drauga mamma Dzirkstīte Stūraine viņu aizveda uz Valmieras Jauno tehniķu staciju – tagadējo Valmieras jauniešu centru Vinda. Viņa, starp citu, tajā joprojām vada pirmsskolas Ziķeru darbnīcu. "Katrs Valmieras puika pie viņas sākumā ir gatavojis papīra modelīšus," uzsver Jānis un piebilst, ka Valmierā Vinda ir izcila vieta bērniem un pusaudžiem, kurp doties pēc skolas. "Pat ja nekļūsi par augstas klases inženieri, viss, ko tur iemācīsies, dzīvē noderēs. Jā, arī uztaisīt putnu būrīti, turēt rokā āmuru, un zināsi, ko darīt ar vīli. Mums ir daudz pozitīvu piemēru, kas sanācis no Jauno tehniķu stacijas pulciņu puikām. Zinu, ka viens Zviedrijā ir lielas būvfirmas galvenais būvkonstruktors. Cits strādā ostā par galveno projektētāju, reģionos daudzi kļuvuši par būvfirmu vadītājiem, augstas klases elektriķiem," uzskaita Jānis. Viņš noliedz stereotipo uzskatu, ka bērni tikai «sēž mobilajos telefonos». Jānis zina teikt, ka 90% no tiem, kas jau no bērnības sākuši nodarboties ar automodelismu, vēlāk pabeidz RTU kā arhitekti, programmētāji, būvkonstruktori vai elektroinženieri.
Starp citu, arī Jāņa trīsgadīgajam dēlam mājās ir pašam sava neliela trasīte, un Jānis viņam ierādījis, kā vadīt automodelīti. Vēl gan puika nesaprotot, kāpēc būtu jābremzē, ja var traukties pilnā ātrumā. Bet jau nākamgad Jānis dēlu vedīs uz Vindu, lai mācās izgriezt no papīra savu pirmo automodeli.
Sports vai izklaide?
Jānis parāda arī vienu no saviem automodelīšiem. "Tehniskajā progresā ir noticis milzīgs lēciens," viņš komentē, jo taisa ne tikai trases, bet arī automodeļus. "Esam pārgājuši uz dronu motoriem. Pirms tam bija motori ar rotoru un diviem magnētiem. Tagad ir trīsfāžnieks. Gada laikā esam jaudu pacēluši desmit reizes, salīdzinot ar oriģinālo. Sagatavi var nopirkt dronu preču veikalos. Motoriņus izjaucam, pārtinam, mainām gultņus. Esam tikuši līdz 40 000 apgriezienu."
Visu par trasi un modeļiem Jānis zina arī tāpēc, ka regulāri ir piedalījies Latvijas, Baltijas un pasaules mēroga sacensībās. "Pasaulē esam ļoti labi sevi parādījuši. 2014., 2015. gadā vinnēju Pasaules čempionātā," viņš piebilst. "No Latvijas Raivis Jansons vinnēja 2019. un 2022. gadā."
Katrā valstī automodelisms ir mazliet savādāk organizēts. "Piemēram, Latvijā – daļēji zem Izglītības ministrijas, bet lielākā nasta ir uz pašvaldību pleciem sadaļā Interešu izglītība. Čehijā valsts piešķir finansējumu infrastruktūrai, jaunām trasēm, pasaules līmeņa sacensību apmeklēšanai. Čehijā modelismam ir liela federācija, kuras rīcībā ir piecstāvu ēka Prāgas centrā. Tajā ir visi iespējamie modeļi – lidmašīnu, kuģu, robotu. Pretstats ir Zviedrija, kur tas ir privātā sektora pārziņā. Pašvaldība maksā privātajiem, lai bērniem būtu iespēja nodarboties. Somijā, izklausīsies jocīgi, šī nodarbe ir "zem baznīcas", jo tieši šī institūcija ir atbildīga par cilvēku izglītošanu un brīvā laika aktīvu pavadīšanu," stāsta Jānis.
"Latvija ir viena no retajām valstīm, kur automodelismu nekvalificē vairs kā sportu, bet kā tehnisko jaunradi. Igaunijā, Lietuvā, Čehijā automodelisms ir sports. Latvijā kā izklaide tas nestrādā, jo nav neviena privāta kluba. Ja pieaugušie gribētu kaut kur nosvinēt dzimšanas dienu, apvienojot to ar pabraukāšanu trasē ar mašīnītēm, tas nebūtu tik vienkārši, jo viss būtu jāsaskaņo ar trases turētāju, kas ir pašvaldība," skaidro Jānis. Lai trasi uzstādītu, ir vajadzīga plaša telpa – vismaz 7 x 15 vai 8 x 12 metru. Ideālā variantā tā ir sporta zāle, lai ir vieta arī skatītājiem. Automodelisms daudziem ir pakāpiens uz lielo autosportu. Jānis nosauc vairākus populārus autosportistus, kuri sākuši braukt ar modelīšiem un pēc tam jau sēdušies pie automašīnu stūres.
Gribasspēks, lai uzvarētu
Tā nebūt nav pacietība, kā varētu domāt, kas ir visvairāk nepieciešama automodelistam gan sagatavojot modelīti, gan pēc tam piedaloties sacensībās. "Es teiktu, ka vissvarīgākais ir gribasspēks. Ir jāvar uztaisīt ideāli labu modeli, lai tas būtu labāks nekā konkurentam. Pārējais – kā tehniski nobraukt – ir tehnikas jautājums. Tāpat kā ar automašīnām, daudzi brauc līdzīgi. Braukšanas iemaņas ir svarīgas, bet nav primāras. Vecāks un pieredzējis brauc prātīgāk, mazāk kļūdās, bet ir lēnāks. Jaunākais un iekarsušais būs ātrāks, bet biežāk kļūdīsies," zina Jānis. "Ir jābūt psiholoģiski noturīgam, kājas un rokas nedrīkst trīcēt. Kļūdīties ir ļoti vienkārši – pārāk ātra iebraukšana līkumā, nepareiza riepu izvēle vai cita sīka nianse. Ja F1 sacensībās strādā milzīga komanda, tad automodelismā sacensībās esi viens. Arī riteņu maiņu neveic komanda. To var izdarīt ātrāk nekā desmit sekundēs." Starp citu, jābūt arī labai redzei tālumā, lai paturētu acīs savu modelīti, kad tas ir trases tālākajā galā.
"Sacensībās esam gan konkurenti, gan arī draugi un cits no cita mācāmies. Ja kāds izdomā kādu inovāciju, tad dalāmies. Eksperimentu trasē var veikt tikai vienu reizi, jo to noskatīsies un nākamajā dienā izmantos citi," stāsta Jānis.
Kā izbraukt līkumus? "Grūtākais ir nevis tas, cik ātri, bet atrast pareizos bremzēšanas punktus pirms līkumiem. Gāzi māk spiest jebkurš, bet prasme ir bremzēšana, lai pēc tam varētu paātrināties." Trase ir apļveida. Tai ir astoņi celiņi, katrs iekrāsots savā krāsā. Pa katru braucējs brauc piecas minūtes, un summējas apļi, kopā sanāk braukt 40 minūtes. Uzvaras formula? "Ir jāvar noturēt savu vidējo ātrums, lai būtu pārāks par konkurentu."
Vai Jānī pašā dominē inženieris, galdnieks, elektriķis, arhitekts, autosportists? Viņam ir ne tikai RTU izglītība, bet arī grāds vēsturē. "To izmantoju komunikācijā," viņš smejas. Bet tad kādu stāstu no vēstures! Kur radies automodelisms? "Modelisms radās Amerikā pagājušā gadsimta 60. gados – tas bija sprādziens izklaides industrijā. Tur vairāk ar šo nodarbi pašreiz aizraujas seniora vecumā."
Vai pats kādreiz ar mašīnīti pabraukā? "Protams," smaidot apliecina Jānis. "Es gan esmu mazliet par vecu. Mums ir jauni talanti, kuriem es jau varu pienest ūdeni. Man bija tā laime pagājušajā gadā pasaules čempionātā dabūt otro vietu. Kopš sāku būvēt trases, vinnējis neesmu."