Tradicionālajā jeb klasiskajā (šampanieša) metodē otrā rūgšana noris pudelē. Pēc tam katru pudeli ar rokām vai mašīnu sakrata (pagroza), līdz raugs nogulšņu veidā nosēžas pudeles kakliņā. Tad raugu atdala, neizlejot cremant no pudeles. Šī metode kopumā ir sarežģīta un samērā dārga, uz to norāda arī šampanieša cena.
Otra metode ir rauga atdalīšana filtrējot. Šīs metodes pamatā ir atteikšanās no sarežģītās un dārgās rauga atdalīšanas pudelē. Tāpat kā iepriekš vīnu vispirms raudzē pudelē, tomēr pēc tam pudeles iztukšo tvertnē un raugu no dzirkstošā vīna atdala filtrējot. Tad gatavo vīnu atkal iepilda pudelē. Uz etiķetes ir atļauta norāde "raudzēts pudelē".
Trešā metode ir salīdzinoši vienkāršākā – pamatvīns rūgst lielās tvertnēs zem spiediena. Tas nodrošina lielāku un viendabīgāku vīna partiju ražošanu. Pēc rūgšanas procesa un rauga atdalīšanas filtrējot dzirkstošo vīnu iepilda pudelēs. Šī metode ir ekonomiska, un to visbiežāk lieto dzirkstošo vīnu rūpnieciskajā ražošanā.
No Šarlī līdz Reimsai
Šampanietis ir svētku dzēriens – tas simbolizē dzirkstošas kaislības vairāk nekā jebkurš cits vīns.
Atcerēsimies, ka par šampanieti drīkst saukt tikai to dzērienu, kas iegūts noteiktā audzēšanas reģionā un ir ražots saskaņā ar stingrām normām. Piemēram, šampanieša ražošanā no 4000 kilogramiem vīnogu drīkst iegūt ne vairāk kā 550 litrus saspiestu vīnogu un sulas maisījuma.
Konkrēto Šampaņas reģionu definēja1927. gadā, un tas plešas no Šarlī (apmēram 50 kilometru attālumā no Parīzes) līdz šampanieša galvaspilsētai Reimsai. Labākie vīna kalni atrodas šim reģionam tipiskajās pakalnu nogāzēs. Vīnogulāji dzen saknes dziļi krīta augsnēs, kas sniedz vislabākos apstākļus to ūdensapgādei.
Šampanietis netiek darīts no vienas konkrētas vīnogu šķirnes, bet gan ir šķirņu Pinot Noir, Pinot Meunier un Chardonnay maisījums. Tradicionāli to veido no vīniem, kas iegūti no dažādiem vīna laukiem.
Lielie šampanieša nami saviem ražojumiem izmanto līdz pat 200 komūnu vīnus. Jaunajiem pamatvīniem 10– 50% apmērā piejauc nerūsējošā tērauda tvertnēs glabātus vecāka gadagājuma vīnus (assemblage). Apmēram 80% no visiem šampaniešiem tirgū tiek laisti, nenorādot ražas gadu, jo ir veidoti no dažādu gadu vīna maisījuma.
Pēc pirmās rūgšanas lielākai daļai pamatvīnu noris malolaktiskā rūgšana (ābolskābe pārvēršas par maigāko pienskābi). Rezultātā rodas tā sauktais vin clair. Pirms iepildīšanas pudelē tam piejauc vīna, cukura un šim nolūkam īpaši izveidota rauga maisījumu, tā dēvēto dosaga (24 g cukura uz 1 litru vīna).
Kolīdz pudeles ir noslēgtas ar korķi, raugs ierosina cukura rūgšanu, kas noslēdzas pēc diviem mēnešiem. Nu vīns no deviņiem mēnešiem līdz pieciem gadiem tiek turēts "uz rauga" – pudeles tiek uzglabātas ar kakliņu uz leju. Tā vīns saglabājas svaigs un iegūst tipisko rauga garšu. Glabāšanas laikā pudeles katru dienu mazliet pagroza, lai raugs nesablīvētos. Aktivitāti zaudējušās rauga daļiņas nogrimst pudeles kakliņā.
Vēlāk, lai atdalītu raugu, to pudeles kakliņā sasaldē – pudeles patur ledū. Atverot pudeli, ledus gabals ogļskābes spiediena ietekmē ar spēku izšaujas no kakliņa.
Pirms tīro vīnu vēlreiz noslēdz ar korķi, pudeli līdz vajadzīgajam līmenim papildina ar vīnu, kurā izšķīdināts cukura sīrups.
Elzasā, Luārā un citur
Otru dzirkstošo vīnu, ko ražo Francijā, sauc par kremānu (cremant). Šis nosaukums tika piešķirts visiem ārpus Šampaņas ražotajiem franču dzirkstošajiem vīniem, kad Eiropas Savienība aizliedza lietot jēdzienu "šampanieša metode".
Kremāns nav obligāti jāražo no konkrētām vīnogu šķirnēm, tomēr ir noteikti ražošanas nosacījumi, kas attiecas uz visiem reģioniem. Piemēram, to drīkst gatavot, izspiežot tikai veselas vīnogas, turklāt no 150 kilogramiem vīnogu nedrīkst izspiest vairāk par 100 litriem sulas.
Cukura daudzums šajā dzirkstošajā vīnā nedrīkst pārsniegt 50 gramus uz litru.
Svarīgākie cremant ražošanas reģioni Francijā kvalitātes ziņā ir Elzasa, Burgundija, Luāras ieleja, Bordo.