Nokļūstot vietā, kur par taksometriem tiek izmantoti spilgti dzeltenos un melnos laukumos krāsotie automobiļi Lada, atmiņā uzzib ainas no deviņdesmitajiem, kad tie vēl ripoja arī Rīgas ielās. Tagad tie kalpo Aleksandrijas iedzīvotāju pārvadāšanai. Tuksneša tuvumu pilsētā liek just putekļi, kas ir it visur – uz māju sienām, kur jebkuru apmetuma nokrāsu sajauc ar pelēko, uz ielām, kur apavus padara netīrus jau īsi pēc iziešanas no mājām, kā arī telpās, kuru logi lielākoties tiek turēti vaļā. Jāpiebilst, ka ceļojumā apskatīju abas lielākās Ēģiptes pilsētas – Kairu un Aleksandriju.
Kā saka daudzi ēģiptieši, Kairā "viss notiek", taču dažkārt viņi paši, noguruši no nebeidzamās kņadas, labprāt dodas uz Aleksandriju, kas atrodas Vidusjūras krastā – jūra gan patīkami atsvaidzina, gan vedina doties garās pastaigās pa krastmalu. Abu pilsētu arhitektūrai raksturīgi kontrasti – ir veseli rajoni un laukumi, kas atgādina Parīzi ar XX gs. sākumā celtām belle epoque ēkām, tālāk no centra tie pāraug neglītos daudzstāvu māju blokos un vēl tālāk – graustu rajonos. Lai gūtu pamatīgāku priekšstatu par Ēģiptes miljonu lielpilsētām, būtu nepieciešams ierakstīt arī to skaņu – mošeju gari vilktie aicinājumi uz lūgšanām mijas ar straujo mašīnu pīpināšanu (pēc ēģiptiešu teiktā, tā esot īpaša signālu komunikācijas sistēma) un Ēģiptes popmūziku, kas tiek atskaņota peldošajās kafejnīcās.
Ēģiptes kultūras un tūrisma objekti – Gīzas piramīdas, Luksoras templis, kapenes un kūrorti – tās tradicionālais pievilkšanas spēks – patlaban tiek apmeklēti daudz retāk, tūrisma industrija nīkuļo, jo ceļotājus māc bažas par drošību un ziņās vai ik nedēļu parādās informācija par jauniem protestiem un vardarbīgām sadursmēm. Toties uzplaukst dažādas mobilitātes un kultūras apmaiņas programmas. Vienā no tām – Tandem/Shaml – piedalījos arī es, strādāju "tandēmā" ar Aleksandrijas mūsdienu dejas organizāciju, tāpēc varu teikt, ka mākslinieku, kuratoru, režisoru un žurnālistu interese par Tuvo Austrumu reģionu pēc Arābu pavasara ir liela.
Pēc Arābu pavasara
Arābu pavasaris jeb revolūcija Ēģiptē sākās 2011. gada 25. janvārī, kad ēģiptieši, sekojot Tunisijas piemēram, atbrīvojās no 30 gadu ilgušās prezidenta Hosnī Mubaraka valdīšanas. Ar demonstrācijām, streikiem un pilsoniskās nepakļaušanās akcijām 18 dienās tika panākta prezidenta atkāpšanās no amata. Pēc virknes politisko procedūru nākamajās vēlēšanās par Ēģiptes prezidentu kļuva Muhammeds Mursi – aktīvs islāma opozīcijas kustības Musulmaņu brālība biedrs. Divus gadus pēc revolūcijas valstī situācija ir sarežģīta. Prezidents Muhammeds Mursi savas vadības laikā ir izdevis un tad anulējis dekrētu, kas ievērojami paplašinātu viņa pilnvaras, viņš arī mēģināja manipulēt ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu, taču 2012. gada decembrī tas izraisīja protestu vilni.
Raksturojot Ēģiptes politisko virzību Mursi un Musulmaņu brālības ietekmē, jāatzīst, ka tā ir reliģiski konservatīva. Lielai daļai iedzīvotāju tas nav pieņemams, tāpēc protesti turpinās. Vietējie paši jokojot saka: "Piektdienas ir protestu dienas", jo protesti visbiežāk arī notiek piektdienās. Liela daļa cilvēku jau ir sapulcējušies mošejā, tāpēc ir daudz vieglāk kopā iziet ielās. Runājot ar projektā iesaistītajiem dalībniekiem, kā arī citiem – gan kultūras organizāciju pārstāvjiem, gan ar kultūru nesaistītiem cilvēkiem –, radās sajūta, ka revolūcijas degsmi un pēcrevolūcijas optimismu nomainījušas nopietnas bažas par nākotni. Demokrātiski noskaņotie opozīcijas spēki ir pārāk sašķelti, trūkst tradīcijas un spēju izveidot vienotu, spēcīgu politisko spēku, kas gūtu pietiekamu pārsvaru vēlēšanās, savukārt konservatīvā Musulmaņu brālības ietekmē veidotā valdība un tās lēmumi progresīvi domājošos iedzīvotājus neapmierina.
Uz sarunas neiespējamību starp valdību un sabiedrību norāda Kairā nesen uzbūvētā siena ap Iekšlietu un citām ministrijām. Tā uzcelta no milzīgiem akmens bluķiem, lai aizkavētu demonstrantus. Pastaigājoties pa teritoriju aiz sienas, var novērot, ka arī dienas laikā, kad protesti nenotiek, tur pulcējas militāristi, kas ir gatavi jebkurā brīdī protestētājus apmētāt ar akmeņiem, izmantot asaru gāzi un vajadzības gadījumā arī šaut.
Pirms un pēc revolūcijas
Šķiet, laiks Ēģiptē tiek sadalīts divos nogriežņos – pirms un pēc revolūcijas. Pēc revolūcijas pilnībā mainījusies kultūras dzīve. Patlaban te ļoti daudz ko iespējams izdarīt pirmo reizi. Piemēram, projekta Apdzīvojot telpas ietvaros pirmoreiz Aleksandrijas Mākslas akadēmijā uzstājās dejotājs, turklāt vēl mūsdienu dejas pārstāvis. Kultūras pasākumu dažādība, kādu pieredzēju Ēģiptē, liecina, ka ēģiptieši ir gatavi Rietumu mākslas prakses īstenot visas uzreiz, mēģinot paspēt Mubaraka diktatūras laikā iekavēto.
Piemēram, Kairā šī gada janvārī tika atklāta pirmā mākslinieku vadītā galerija, kas atrodas mākslinieku dzīvoklī. Būdami neatkarīgi no sponsoriem, galerijas darbību viņi nodrošina ar saviem ienākumiem, ko gūst grafikas dizainā vai žurnālistikā. Telpas nosaukums ir romantisks – Nīlas saulrieta papildinājums/Nile Sunset Annex. Galerija atrodas četrstāvu ēkā Nīlas krastā, no tās jumta tik tiešām var redzēt saulrietu. Nosaukuma ideja radās, kad mākslinieki Dženifera Evansa un Hādī Kamars savus zīdspiedes tehnikā veidotos darbus izstādīja uz jumta. Mākslinieki kopā ar izstādes apmeklētājiem noskatījušies saulrietu, pēc kura radusies sajūta, ka galerija varētu kļūt par tā papildinājumu.
Savukārt Aleksandrijā jau otro gadu daži mākslas studenti kā sazvērnieki pēc mācībām valsts mākslas akadēmijā dodas uz alternatīvo akadēmiju MASS Alexandria un runā par laikmetīgo, t. i., par to, kas viņus interesē, – jaunumiem, neseno mākslas vēsturi, konceptuālo mākslu –, apspriežot ne tikai tehniku, bet arī idejas. MASS dibinājis veiksmīgs Ēģiptes mākslinieks – Veils Šoukijs –, kurš savā darbnīcā, kas izskatās kā tipiska Rietumu mākslas galerija – balts kubs –, nolēmis veidot alternatīvu mākslas izglītības iestādi, apzinoties, ka pašreizējo ierūsējošās sistēmas un politisko intrigu dēļ mainīt būs neiespējami.
Daudzi kultūras notikumi Ēģiptē manevrē starp tiešu revolūcijas izmantošanu, izstādot, piemēram, tās dokumentāciju – video un fotogrāfijas –, vai rīkojot diskusijas par alternatīviem interneta medijiem un netiešākām atsaucēm. Piemēram, mākslas telpas Beirut (Kairā) izstāde Valsts maģija (The Magic of the State) uzrāda svaigu un ne tik uzkrītošu saistību starp valstī notiekošajām pārmaiņām un to, kā vispār tiek veidota vēsture un politika, kas ir valsts. Izstādes rīkotāji atsaucas uz antropologa Maikla Tausiga teikto (Michael Taussig, The Magic of The State, 1997), ka valstij un maģijai ir daudz kā kopīga, piemēram, runājot par valsti, tās ekonomiku – abstraktām vienībām –, tām piedēvējam tādu dzīvam organismam raksturīgu pazīmi kā attīstība vai stāvokļus – krīze, uzplaukums. Piemēram, māksliniece Rana Hamadeha darbā Karantīna salīdzina aktuālo Ēģiptes sacelšanos ar mēri senajās Atēnās. Mākslinieces instalācija piedāvā versiju, ka valdības rīcība pret pretošanās kustību (akmeņi, asaru gāze, lodes) ir salīdzināma ar senajām metodēm, ar kādām ārsti savulaik centās izskaust mēri.
Slinkums kā virzītājspēks
Lai kultūra nebūtu tikai pilsētas centra iedzīvotāju un ārzemnieku priekšrocība, gan Kairā, gan Aleksandrijā mākslas centri tiek atklāti arī pārapdzīvotos blokmāju rajonos nosacītās pilsētu nomalēs. Par nosacītām tās var saukt, jo pilsētas turpina plesties un līdz ar to aizvien plašāka kļūst arī izpratne par to, kas ir centrs. Viena no pirmajām šāda veida mākslas telpām, kas saglabā līdzsvaru starp kultūras un sociālajiem projektiem, ir Artellewa, ko izveidojis mākslinieks Hamdī Reda. Viņš atzīst, ka dzīvē viņam vienmēr bijis slinkums darīt lietas, kas nepatīk, piemēram, rakstīt projektu pieteikumus vai strādāt tikai, lai gūtu ienākumus. Tas ļāvis kļūt par labāku mākslinieku, jo ar to nodarboties nav traucējušas nepatīkamās nodarbes. Ar centra atvēršanu bijis līdzīgi – sapratis, ka ir slinkums uz pasākumiem doties ārpus sava rajona, tāpēc mākslas telpu izveidojis savas dzīvesvietas tuvumā. Patiesībā šāds "slinkums" ir kļuvis par ieguvumu ļoti daudziem cilvēkiem, kuri, kā norāda mākslinieks, bieži vien pat visu savu dzīvi nav izbraukuši ārpus tuvējās apkārtnes.
Ko apskatīt Kairā
Kairas Nacionālā opera – http://www.cairoopera.org/
Khan el-Khalili tirgus – Kairas senajā islāmiskajā rajonā, pilsētas austrumdaļā
Mūsdienu mākslas galerija – Townhouse, http://www.thetownhousegallery.com/
Jaunās izstāžu telpas – Beirut, http:// www.beirutbeirut.org/, un Nile Sunset Annex, http://www.nilesunsetannex.org/
Ko apskatīt Aleksandrijā
Aleksandrijas bibliotēka – http://www.bibalex.org
Romiešu amfiteātris – pašā pilsētas centrā, starp Horrya un Nabi Daniel ielu
Abu Al Abbas Al Mursi mošeja – Mošejas laukumā (Midan el Masaged)