Tā kā mans tēvs bija fizikas skolotājs un milzīgs savas nozares fanāts, kopš agrām dienām esmu radināta sajūsmināties par cilvēces progresu un pasaules mainību. Viena no manām pirmajām bilžu grāmatām bija smags attēlu albums – tā laika astronomu zināšanās un tolaik pieejamos teleskopiskajos vērojumos balstītas mākslinieciskās fantāzijas ainavas – kā izskatās uz Mēness, kā varētu izskatīties uz Veneras… Aizraujoši un iedvesmojoši! Taču tagad kļūst baisi, diendienā ziņu un diskusiju avotos dzirdot, ka dzīve un pasaule pēc koronavīrusa pandēmijas vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bijusi līdz šim. Vēl neomulīgāk kļūst, saprotot, ka šiem apgalvojumiem tomēr ir pamats.
Citēšu Alvi Hermani: "Tā būs pilnīgi cita pasaule, jo izolācijā pavadītais laiks cilvēkus izmainīs radikāli un viņu paradumi būs citi arī pēc atgriešanās normalitātē. Cilvēku sadzīve pēc izolācijas joprojām būs vairāk introverta, cilvēki turpinās vairāk laika pavadīt mājās, ar ģimeni, būs iemācījušies un pieraduši pakārtot savu dzīvi interneta dotajām iespējām, un iziet laukā no mājām būs vēl mazāk iemeslu nekā līdz šim." Režisors gan uzskata (varbūt tikai utopiski cer?), ka tieši šis būs iemesls, kāpēc teātris kā mākslas forma atkal atgriezīsies baltā zirgā: "Teātra spēks ir vienīgi fiziskajā klātbūtnē. Uz teātri noteikti gribēs aiziet, lai redzētu citus dzīvus cilvēkus." Piekrītu. Alvja Hermaņa teiktais par cilvēciskās klātbūtnes vērtību attiecas arī uz koncertiem un muzikālā teātra izrādēm. To nevar aizstāt ne priekšnesumi tiešsaistē, ne augstākās kvalitātes ieraksti. Tikai fantastikas romānā vai filmā var iemīlēties robotā!
Mākslas notikums, ko baudām klātienē, socializēšanās un enerģijas apmaiņa starp skatuves māksliniekiem un publiku mums ir vitāli nepieciešama. Taču ir kāds cits aspekts, kas no dzīvās kultūrklātbūtnes nepieciešamības var likt atturēties. Cerams, neatsakoties pavisam. Tas ir baiļu faktors. Pat ja ārkārtējā situācija būs beigusies, pandēmija daļēji pierimusi un kultūras notikumi atļauti, vai riskēsiet doties uz lielo, nesen uzcelto koncertzāli vai operu, ja pakausī joprojām draudīgi elpos iespēja saķert koronavīrusu?
Uzvarēs bailes no nāves. Bailes par sevi un tuvākajiem. Mainības kontekstā nez kāpēc prātā nāk Ēģiptes piramīdas. Tās stāv jau tūkstošiem gadu kā kultūrvēsturiska liecība par apbrīnojamām cilvēku spējām, senas civilizācijas dzīvi un faraonu dinastiju varenību. Taču piramīdās faraonus jau sen vairs neglabā un tempļos nenotiek rituāli. Iespaidīgās būves ir tikai tūristu apskates un zinātnes izpētes objekts. Vai līdzīgs liktenis varētu piemeklēt koncertzāles un teātra namus? Tikai iedomājieties, ka jūsu bērni, mazbērni un vēl tālākas nākotnes paaudzes kādreiz, skatoties uz ambiciozo Elbas filharmoniju, Reikjavīkas zāli Harpa, Liepājas Lielo dzintaru vai pērnvasar Ventspilī atklāto koncertzāli Latvija, vien brīnīsies – kāpēc vajadzēja celt tik milzīgas ēkas?
einars