Lielās mūzikas balvas 2019 (LMB) ir pasniegtas, un laureāti cildināti krāšņā koncertā, kas, kamēr turpinām gaidīt mūsu mūziķu izcilībai cienīgu koncertzāli Rīgā, kā katru gadu notika Latvijas Nacionālajā operā.
Vai ir vērts diskutēt vai norādīt, kuri tomēr nebija pelnījuši palikt apbalvoto un nominēto "aizkadrā"? Šādas diskusijas ne reizi vien ir notikušas pēc apbalvošanas dažādās nozarēs, dažreiz izvēršoties pat līdz skandālam. Taču tās ir bezjēdzīgas un neauglīgas. Punkts! Protams, arī man ir viedoklis un nepiepildītas gaidas, bet paliksim pie LMB žūrijas priekšsēdētāja Andra Vecumnieka formulējuma, ka žūrijas balsojumā noskaidrotais laureātu saraksts ir žūrijas locekļu subjektīvo viedokļu objektīva summa. Skaidrs arī, ka, septiņās kategorijās izvērtējot gada sniegumu, nekādi nav iespējams ietilpināt visas augstākās virsotnes. It sevišķi zinot, ka žūrija pērn izvērtējusi teju 200 notikumu un kopā Latvijā notikuši ap 2000 profesionālās akadēmiskās mūzikas koncertu.
Taču koncertu sniedzēju, organizētāju un baudītāju dzīve ļoti drīz var būtiski, varbūt pat dramatiski mainīties, jo kā Dāmokla zobens virs galvas karājas valdībā nu jau kārtējo reizi briestošais plāns. Tas paredz atcelt līdz šim spēkā esošo atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) koncertu un izrāžu biļetēm. Izskanējusi pat dīvaina ideja valsts un pašvaldību kultūras iestādēm saglabāt pašreizējo atbrīvojumu, bet privātajiem un nevaldības organizāciju koncertu/izrāžu rīkotājiem uzreiz, vienā rāvienā noteikt 21% biļešu PVN. Finanšu ministrijā jau aprēķināts, ka šādi valsts budžets papildus iegūtu 2,1 miljonu eiro. Kultūras ministrija kopā ar kultūras pasākumu rīkotājiem cīnās par samērīgu, samazinātu PVN likmi, kas ļautu mūzikas mīļotājiem turpināt iet uz koncertiem un to rīkotājiem izdzīvot.
Diezin vai gaidāms milzīgs ieguvums valsts budžetam, toties bail domāt par to, kā jaunais nodokļu slogs ietekmēs reālo kultūras dzīvi. Kā tas atsauksies uz biļešu cenām un pasākumu daudzumu – tātad uz kultūras pieejamību. Vai koncertu un izrāžu zāles drīz nekļūs neomulīgi pustukšas, un vai šis nebūs nozīmīgas pasākumu organizētāju daļas un gadiem koptu kultūras tradīciju beigu sākums?
Nav grūti paredzēt, ka visvairāk cietīs nevis tie, kuri piedāvā komerciālu izklaidi tautai vai pelna ar apšaubāmas kvalitātes šovbiznesu, bet gan tie, kuru darbība mērķtiecīgi vērsta kultūras garīgo vērtību apliecināšanas un mūsu sabiedrības gaumes – sabiedrības kvalitātes! – izkopšanas virzienā. Piemēram, vai Komponistu savienībai – profesionāļu biedrībai – būs pa spēkam (pa kabatai) arī turpmāk rīkot Latvijas Jaunās mūzikas dienas, ja jau šogad taupības režīmā nākas divas koncertprogrammas "sapresēt" vienā? Vai Rīgas operetes teātris spēs turpināt cīņu par operetes atdzimšanu? Un vai arī pašlaik piedāvātais kompromisa skaitlis – 12% – tomēr nav apspriežams, lai to samazinātu un godīgas konkurences vārdā attiecinātu uz visiem – arī publiskā sektora spēlētājiem?
Tiesa, vienādie noteikumi tad attiektos gan uz Verkas Serdjučkas humoršoviem, gan simfonijas pirmatskaņojumu un Dziesmu un deju svētkiem. Laika to visu saprast un izlemt ir maz. Tikai līdz marta vidum. Cik spēcīgs būs kultūras lobijs?