Ticiet vai ne, starp pēdējām bija vairāki gaužām praktiski izdevumi. Viena bija savdabīga rokasgrāmata pusaugu zēniem – Anatolija Markušas sarakstītā Vīriešiem līdz 16 gadiem, otra – rokasgrāmata padomju pieaugušajiem, kas, šķiet, saucās 1000 sīkumu. Markušas grāmatā praktiski padomi (kā iesist naglu, pieturot to ar ķemmīti un netrāpot ar āmuru pa pirkstiem u. tml.) mijās ar, kā tagad teiktu, "motivējošiem" stāstiem par drosmi, atbildības izjūtu un citām labām īpašībām. Sīkumos bija atrodami praktiski padomi, sākot ar visiem iespējamiem kaklasaites mezglu siešanas veidiem un beidzot ar tapešu līmēšanu un ēkas pamatu siltināšanu. Var teikt, ka šīs divas grāmatas un vēl civilās aizsardzības brošūra ar ieteikumiem kodolkara gadījumā Tas jāzina un jāprot katram lielā mērā veidoja manu pasaules skatījumu (saprotams, pieaugušie no savas puses to droši vien pilnveidoja, izmantojot leģendāro Bendžamina Spoka bērnu kopšanas rokasgrāmatu Bērns un tā kopšana). Izlasītais reizēm sniedza arī vēlāk tīri noderīgas zināšanas, jo, tāpat kā mans tēvs, arī es jau bērnībā biju pārliecināts, ka lietām, ar kurām iepriekš nav iznākusi darīšana, ir vērts ķerties klāt. Vajag izmēģināt. Tā teikt, sāks tik darīt, un tad jau redzēs.
Pasaulē kopš tā laika šis tas ir mainījies, daudz kas ir gājis zudumā, bet vēl vairāk nācis klāt – ir izgudrots internets, hibrīdauto, skārienjutīgi ekrāni, Viagra, molekulārā kulinārija un daudzas citas noderīgas vai vismaz interesantas lietas. Pārmaiņas un izaugsme ir skārusi arī "praktiskās literatūras" lauciņu. Pat atmetot izdevumus, kas būtu pieskaitāmi tik ļoti sakuplojušam žanram kā pavārgrāmatas, pēc visai aptuvenām aplēsēm, angļu valodā lasošajai publikai vien patlaban esot pieejami vismaz 45 000 dažādiem praktiskiem ieteikumiem veltīti grāmatas formāta izdevumi.
Ja tos izvietotu iztēlotā skalā, kuras vienā galā būtu maksimāls praktiskais ieguvums, bet otrā – kaut kas netverams un jēdzīgā veidā neizmērāms, droši vien tā būtu teritorija starp sensacionālajiem Alana Karra bestselleriem par smēķēšanas un dažādu citu netikumu atmešanu un Paulu Koelju apziņā viegli šķīstošajām "cāļa zupām dvēselei", kas, lai arī nav uzskatāma par praktisko literatūru tīrā veidā, nebūtu pelnījusi vietu arī līdzās daiļliteratūrai – nu, kaut vai Hesem vai Sent-Ekziperī. Pa vidu tur būtu visdažādākie fizisku un garīgu vingrinājumu ieteikumi, padomi, kā atvērt sevī "radošumu" vai aizvērt kaut ko pavisam ciet, kā samierināties ar slimību un nepazaudēt veselību, kā nopelnīt miljonu vai vismaz katru dienu sākt ar izkāpšanu no gultas ar pareizo kāju.
Nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka tomēr praktiskas un ikdienā noderīgas iemaņas visas šīs lasāmvielas kalna iespaidā nevairojas. Un pat ar visām šīm it kā viegli pieejamām zināšanām mēs kļūstam arvien bezpalīdzīgāki, līdzīgi bērniem, kas čīkst, ka viņiem garlaicīgi, lai gan riņķī apkārt ir visa pasaule un nekāds liktenis vēl nav uzspiests. Ķerties pie savas ikdienas vai svētku rīkošanas pašam, paļauties uz rokasgrāmatām vai allaž to uzticēt "speciālistam" – tāds ir jautājums.