Būt Parīzē, kad tur notiek projekts Dau (līdz 17. februārim; www.dau.com), un to neaplūkot vismaz minimālās – sešu stundu – "vīzas" ietvaros nelikās prāta darbs. Janvāra beigās, akurāt uz projekta sākumu, es tur biju un šo to redzēju. Visu nav iespējams, ja nepārceļas uz dzīvi divos pašlaik remontā esošos teātros – Théâtre du Châtelet un tam pretī esošajā Théâtre de la Ville. Tad jāpērk neierobežotas pieejas vīza par 150 eiro. Diennakts vīza maksā 75 eiro, sešu stundu vīza – 35 eiro. Pēc iepriekšējas pieteikšanās ir jānofotografējas šim dokumentam bez brillēm un jāsniedz par sevi dažādas ziņas. Jo ilgāk gribi skatīties, jo vairāk ziņu par sevi ir jāizpauž. Kontrole pie ieejas – stingra. Plastikāta vīza, kas ir biļetes vietā, atgādina personas apliecību. Mobilie tālruņi ir jāatstāj slēdzamos skapīšos, somas nav atļautas. Tā kā ēkas remontē, no nekrāsotiem dēļiem sanaglotajās tualetēs ūdens vietā lieto ēveļskaidas.
Dau ir ambiciozs melnbaltā kino projekts ar 13 pilnmetrāžas filmām (kopējais ilgums – ap 700 stundām), es redzēju filmu ar 14. numuru. Krievu kinorežisora Iļjas Hržanovska multimediālā projekta pamatā ir ebreju izcelsmes krievu zinātnieka Ļeva Landaua (filmā – Dau) dzīve un darbs PSRS 50.–60. gados, taču tā ir brīva interpretācija. Zināt, kuru filmu rādīs, iepriekš nav iespējams. Ir gan fragmentāri samontētas ainiņas, kurās pazib režisori Pīters Selarss, Dmitrijs Čerņakovs un māksliniece Marina Abramoviča, gan teju klasiska melodrāma ar mīlas trijstūri – pie Dau, kuru atveido grieķu izcelsmes diriģents Teodors Kurendzis, ierodas jaunības mīlestība no Grieķijas un vēlāk arī sieva.
Videokabīnēs var izvēlēties individuāli skatīties filmās neiemontētās epizodes, arī pikantas ainas, kurās jau pieaugušais Dau dēls vārtās kails gultā ar savu māti, savukārt pašam Dau miesās kupla masiere izsaka piedāvājumu pārgulēt. Ir arī instalācijas, piemēram, Théâtre de la Ville augšstāvā iekārtoti komunisma cēlēju dzīvokļi. Ir iespēja atbildēt uz jautājumiem, ko uzdod, piemēram, šamanis vai garīdznieks, un šo interviju uzfilmēt. Ļoti negaršīgu kafiju skārda krūzē pārdod par vienu eiro.
Fikcijā par dzīvi padomju režīmā, kas ieguvusi pat salīdzinājumu ar Džordža Orvela 1984, negaidītu lomu spēlē mūsdienu Latvijā ražoti zivju un gaļas konservi – šprotes, brētliņas un citas zivis, kā arī sautēta liellopu, cūkas un vistas gaļa. Pāris atvērtu kārbu redzamas padomju virtuves iekārtojumā, neatvērtas par trim, pieciem un septiņiem eiro var nopirkt suvenīru kioskā kopā ar alumīnija karotēm, Sputņik žiletēm, konservu attaisāmajiem un atklātnēm ar Teodoru Kurendzi Dau lomā un ļaužu grupu, kas tur transparentu "Kauns alkoholiķiem". Īsti nevar saprast, vai tas, ka šie produkti ieguvuši Staļina laika simbola auru, ir labi vai slikti. Taču tie tur ir un, iespējams, būs arī Berlīnē un Londonā, ja piepildīsies plāni projektu rādīt arī šajās pilsētās.