Viens līdz galam nepārdomāts solis, sākot biļešu tirdzniecību, un Dziesmu un deju svētki šajā piecgadē ir kļuvuši par vēl nepieredzēti ekskluzīvu pasākumu. Nokļūšana nacionāli meditatīvajā festivālā apliecina zināmas priekšrocības pār citiem – esi veiksmīgāks, izveicīgāks, pacietīgāks, viltīgāks vai vienkārši – bagātāks. Dažos tas izraisa tumšpelēku skaudību, jo viens, godīgs cilvēks būdams, izšķirošajā dienā stundām centies biļetes rezervēt, tikmēr kārtējais negausis vienkārši iefiltrējies drauga korī un ieguvis iespēju iekļūt svētkos bez maksas. Tad vēl tas lēmums piešķirt brīvdienu tikai Dziesmu svētku dalībniekiem, liekot daudziem sadziedāties gribētājiem pēc oficiālās daļas nokārtu galvu soļot uz tramvaju, jo nākamajā dienā astoņas stundas būs čakli jācīnās par tautas labklājības celšanu. Nemaz nerunājot par diskusijām estrādē aizliegt tirgot nacionālo lepnumu – alutiņu –, kas dažu labu tikai vedinās tā pavairāk nobaudīt kādu reibinošu importa dziru jau mājās. Tātad, kā jau normāla ģimenīte, paspējām sakašķēties, vēl pirms vispār izgājām ārā no mājas. Lai gan bija jau arī labie brīži – Sidraba birzs Brīvības ielas galā, Dziesmu svētku stāsti, dziedošais 11. tramvajs un (vai vismaz internets radīja tādu iespaidu) vēl brašāka tautiskā gara apziņa jau Jāņu laikā.
Vēl jau var pārdzīvot, ka ikdienā tā koru mūzika un tautisko deju koncerti reti kuru interesē. Jā, regulāri iegūstam starptautiskas balvas, esam lepni par labākajiem koru zīmoliem, turpinām vest bērnus dejot tautasdejas, taču brīvdienā tomēr labāk izvēlamies iet uz vieglu filmu vai vismaz labākajā gadījumā – teātri. Vai tā ir liekulība – pēkšņi doties uz Dziesmu svētkiem? Domāju, ka ne, jo arī hokejam taču daudzi jūt līdzi tikai tad, kad spēlē izlase. Tas vienkārši ir brīdis, kad ikvienam ir iespēja apstāties, lai saņemtu dienišķo lepnuma un vienotības sajūtu. Arī es parasti neeju uz tautasdeju koncertiem, bet pirms 10 gadiem, esot šajos svētkos, sajutu līdz tam nepieredzētu un ne ar ko nesalīdzināmu sajūtu un, ticiet man, pati biju pārsteigta. Jo man toreiz vēl likās, ka tas ir vienkārši tāds tusiņš un katra tauta taču ik pa laikam savācas, lai kolektīvi uzdejotu un uzdziedātu.
Kārtējo reizi jāpiemin tās mūsu nabaga vēsturiskās viensētas, bet tur iedēstītā atturība un nošķirtība ikdienā neizbēgami ir jūtama. Tāpat katru gadu cīnāmies par Eiropas nicīgāko komentāru rakstītāju gada balvu, mediji te ir vēl kārāki uz sliktajām ziņām nekā citur, un valdība taču vienā laidā vispār grib mums tikai ieriebt. Tad nāk tādi lielie brīži – sākot jau ar visām kaujām, kurās, lai gan slikti apbruņoti, tomēr pašaizliedzīgi cīnījāmies, turpinot ar atmodu, Baltijas ceļu un beidzot ar Labestības dienu –, kad latviešu tauta nedomājot spēj apvienoties vienotā garā un pārliecībā.
Viens no tādiem brīžiem ir arī Dziesmu svētki, kur aiziet un pārliecināties, ka nav vēl visi aizbraukuši uz ārzemēm vai pavisam aizmirsuši tautasdziesmas, un varbūt pat atļaut noritēt tām dažām asarām, kas šoreiz nav ne dusmu vai rūgtuma, bet gan aizkustinājuma asaras. Pat ja jaunieši saviesīgos pasākumos dzied arvien retāk, arī tas, ka viņi brīžos, kad kādam ārzemniekam kanālā YouTube jāparāda kaut kas no Latvijas, kā pirmo raksta: "Saule, Pērkons, Daugava Dziesmu svētki", ir daudz.