Es negaidu, līdz izziņo uzvarētāju, pat ne gala finālistus, nē, jo nav vēl bijis tāda konkursa, kurā es būtu vienisprātis ar žūriju. Daudz vairāk mani interesē, ar ko cilvēki paši lepojas. Turklāt man vienmēr ir gribējies izložņāt visādas telpas, kurās es citādi nekad netiktu iekšā, pat ne ar glancēto žurnālu starpniecību! Vai varat iedomāties tajos attēlotu, piemēram, šogad balvai pieteikto biogāzes attīrīšanas staciju?
Vēl, protams, mani vada profesionāla ziņkāre. Cik daudz un kā latviešu jaunākajā arhitektūrā parādās vizuālā māksla, vai tai vispār ir vieta publiskās un privātās telpās? Šajā ziņā mana un daudzu arhitektu gaume atšķiras. Arhitekti ar patiku eksponē baltas sienas plaknes, savukārt mana iztēle tās tūdaļ papildina ar kādu Jāņa Šneidera gleznu, Maijas Kurševas grafiku vai Indriķa Ģelža objektu. Grūti izmantojamā stūrī, kurā arhitekts novietotu vientuļu Īmsa krēslu, es ieraugu Gintera Krumholca skulptūru.
Šis gads nav izņēmums: pārskatot pieteiktos darbus, pirmajā mirklī pārņem izbīlis no melnu dēlīšu ņirboņas – tie laikam paliks vēsturē kā laiku raksturojošs apdares materiāls. Atceraties apmetumu ar sīkiem akmentiņiem, ko veikli meistari izstrīķēja pa sienām ar slaidiem vēzieniem pirms gadiem divdesmit? Ja tas vēl kaut kur saglabājies, šodien izraisa, augstākais, iecietību, un tāpat drīz būs ar melnajiem dēlīšiem! Tad es pievēršos mākslai. Protams, jaunas ēkas šajā ziņā ir visai nevainīgas. Divās jaunceltnēs pavīd Ilmāra Blumberga darbi – tas labi, kaut gan pats meistars jau sen kā aizsaulē. Vienā – grafiti mākslinieks Kiwie. Tad vēl ir divi vides objekti ārpus laba un ļauna – milzu zivs no dēlīšiem un milzu sieviete no klucīšiem. Nekā daudz vairāk arī nav – visvairāk žēl par skolām un citām sabiedriskajām ēkām, kas arvien vairāk līdzinās minētajai biogāzes stacijai.
Gribu tomēr arhitektiem likt pie sirds – uz stikliem salīmētas plēves pumpiņas un tieši uz sienas uzkrāsoti cipari nav vienīgais veids, kā telpas padarīt pievilcīgas. Traki, ka pat vienīgā skatē pārstāvētā krematorija palikusi pavisam bez estētiska mierinājuma. Tomēr ir arī labi paraugi – tie vairāk attiecas uz dzīvojamo telpu segmentu, kas ir pagalam delikāts, jo svešu cilvēku gaumi taču neapspriežam! Vismaz vienam privātmājas pasūtītājam ar gaumi viss ir kārtībā, un mēs ieraugām, kā mākslas klātbūtnē atdzīvojas ēka, telpa un pat melnie dēlīši. Un tad ir divi arhitektes Andras Šmites veidoti interjeri – jā, vēsturiskas stilizācijas, bet tajās sadzīvo gan teicami radīta mūžīgas krēslas atmosfēra, gan veci un laikmetīgi mākslas darbi. Izrādās, labai gaumei nespēj nodarīt pāri ne misiņa lustra ar stikla piekariņiem, ne padomju laika grafika, ne mūsdienu mākslinieka darbs. Motivējoši uzraksti un uz ātru roku salasīti dekori no lētā gala mēbeļu veikaliem – gan.