Latviskais Uliss jau paspējis radīt plaša spektra emocijas – no iekļūšanas grāmatu topu pirmajās vietās, cildinošām atsauksmēm sociālajos tīklos, no pārdomātām recenzijām līdz sīka aizvainojuma radītiem opusiņiem, no daudziem lasītājiem, kas pirmo reizi sastopas ar Ulisu, līdz maģistrantu un doktorantu pētniecības objektam. Abiem šiem izdevumiem ļoti paveicies ar redaktoru Artūru Hansonu un ar L. L. Ranriveru, kura rūpīgi salīdzināja tulkoto Ulisa tekstu ar oriģinālu. Kāds apskatnieks, nezinot kontekstu, uzteic redaktores Lūcijas Rambekas "centienus turēties pie Džoisa" izdevniecības Liesma izdotajā Ulisā, kas tā sarūgtināja tulkotāju. Uzteic, nezinot, ka Rambeka strādāja ar Soduma 1988. gadā sūtīto Ulisa manuskriptu, bija pagājuši 28 gadi kopš tulkojuma pirmā izdevuma trimdā un visus šos gadus Sodums pats bija pārstrādājis tulkojumu, tolaik iznākušie kvalitatīvie pētījumi un komentāri par Ulisu visu laiku rosināja viņu uzlabot tulkojumu.
Šī visa ir mūsu, dzīvajo, daļa. Džoiss un Sodums jau atrodas citā telplaikā. Kā Dubliniešu pēdējā stāstā Mirušie savā galda runā saka Gabriels: "Viņu laiku bez pārspīlējuma var dēvēt par telpīgu laiku; un, ja viņi ir aizgājuši un vairs nav atsaucami, tad vismaz cerēsim, ka šādās sanāksmēs joprojām viņus pieminam ar lepnumu un prieku, joprojām lolojam sirdī to mirušo un reiz izcilo piemiņu, kuru slavai pasaule labprātīgi neļaus mirt."
Dzīves laikā piedzīvojis neskaitāmus izdevēju atteikumus, kritikas uzbrukumus, savu grāmatu tekstu cenzūru, mirušais Džoiss kļuvis par pasaules literatūras vēstures ikonu. Tāpat savu tulkojumu iznākšanu neizdevās piedzīvot Sodumam. Par milzīgu iedvesmas avotu Džoisam viņa dzīves laikā kļuva Henrika Ibsena luga Kad mēs, mirušie, mostamies. 1900. gada 20. janvārī savā koledžā Džoiss nolasīja recenziju par Ibsena lugu. Dažs pētnieks par to saka – tieši tur, pirmajās jaunā gadsimta dienās, sākusies XX gadsimta literatūra. Džoiss rakstīja: "Joprojām domāju, ka eksistences drūmā, garlaicīgā vienmuļība sniedz vielu dramatiskas dzīves triepieniem. Pat lielākā ikdienība un banalitāte, mirušākie starp dzīvajiem var nospēlēt galveno lomu lielajā drāmā. Dzīve mums jāpieņem tāda, kādu redzam to savu acu priekšā, vīrieši un sievietes – kādus tos satiekam reālajā dzīvē, nevis kādus tos nojaušam pasaku pasaulē. Cilvēces lielā komēdija, kurā mēs visi piedalāmies, sniedz ierobežotu iespēju patiesam māksliniekam šodien, vakardien un aizgājušos laikos."
Džoisam no "cilvēces lielās komēdijas" izdevās atšķetināt nemirstīgus stāstus. Pietuvoties tai apziņai, kurā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli ir vien nojaušama. Stāstīt par pasauli, kurā nekas nezūd un nekas nerodas no jauna. Kurā dzīvodami starp piedzimšanas un aiziešanas nolikto laiku, mēs piedzīvojam savas dvēseles epifānijas – dievišķos atklāsmes un pārvērtības brīžus. Tā, kā tas aprakstīts vienā no skaistākajām XX gadsimta stāsta izskaņām, ar kuru pašam Džoisam un modernajai literatūrai sākās jauni – domu mocīti laiki.
"Daži viegli sitieni pa rūti viņam lika pagriezties pret logu.
Atkal snieg. Miegaini viņš vēroja, kā sudrabainas un tumšas
pārslas slīpi krīt gar āra laternu. Pienācis viņa laiks ceļot
uz rietumiem. Jā, avīzēm taisnība: visa Īrija apsnigusi. Sniegs
krīt katrā tumša vidus līdzenuma daļā, bezkoku kailos kalnos,
mīksti sakrīt Allena tīrelī un tālāk uz rietumiem mīksti birst
tumšā, nemierīgā Šannonā. Tas viscaur krīt arī kalna gala
vientuļā kapsētā, kur norakts Maikls Furejs. Sniegs saputināts
pār loka krustiem un kapakmeņiem, uz šauro vārtu šķēpiem
un kailiem ērkšķiem. Viņa dvēsele lēni reiba, dzirdot, kā sniegs,
caur universu gurdi krizdams, gluži kā pēdējā nokāpšanā gurdi
krīt pār visiem dzīviem un mirušiem." (Džeims Džoiss Mirušie no grāmatas Dublinieši)
Jānis Zinātājs