Likteņa ironija: Lielās mūzikas balvas – valsts augstākā apbalvojuma mūzikā – pasniegšana un laureātu godināšana 12. martā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves notika brīdī, kad mediju telpā strauji attīstījās skandāls pēc LTV raidījumā Kultūršoks gaismā celtās informācijas par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pedagogu seksuālo uzmākšanos studentēm. Ikgadējā Lielā mūzikas balva svinēja savu trīsdesmitgadi, to atzīmējot ar balvas iedibinātāja Maestro Raimonda Paula iznācienu pie klavierēm.
Citu gadu Lielās mūzikas balvas pasākumam veltītajā slejā es apcerētu latviešu mūziķu, mūzikas un muzikālās izglītības izcilību kā fenomenu, kas pastāv, par spīti zemajam mūziķu un pedagogu atalgojumam, un kas ir jānosargā no optimizācijas un destruktīvām reformām. Savukārt, klātienē vērojot pasākumu, nācās secināt, ka tas bija divreiz par garu – gluži kā pērn vasarā notikušais Dziesmu svētku vokālsimfoniskās mūzikas koncerts uz šīs pašas skatuves. Trūka paša galvenā – dramaturģijas. Priekšnesumi bija brīnišķīgi, taču sakārtojums – mulsinoši haotisks. Atkal bija jābrīnās, kāpēc pa sarkano paklāju pašā skatuves vidū joprojām nāk balvas sniedzēji, savukārt tās saņēmējiem jāraušas uz skatuves no maliņas. Vai tiešām sarkano paklāju nekādi nevar noklāt laureātu ceļā?
Arī šoreiz par daudz runu: līdztekus vakara vadītājiem, laureātiem, balvu saņēmējiem un nominantu video vizītkartēm uz ekrāna tika atrādītas arī patukšas ekspresintervijas no aizkulisēm. Tajās atkārtoti tika jautāts: kā skan? Godīga atbilde no zāles būtu – ka Šarla Guno un Riharda Vāgnera operu krāšņie simfoniskie fragmenti šoreiz izskanēja blāvi, sausi un no tālienes. Akustiski neizdevīgajā skatuves dziļumā aizbīdītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) skaņa aizmaldījās kaut kur šņorbēniņu virzienā, un arī LNSO mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski asistents Mikaels Loponens bija vien skolniecisks "tehniskais diriģents".
Uzmanības vērts ir arī sociālajos tīklos paustais komponista Andra Dzenīša atgādinājums: "Šie mūzikas svētki notiek Latvijā, un mūsu mūzikai tajos būtu jāskan vairāk." Tiešām ir skumji, ka ceremonijas koncertprogrammā pēdējos gados izpaliek kategorijā Gada jaundarbs izvirzīto darbu skanējums dzīvajā izpildījumā. Toties iemeslu priecāties dod tas, ka, reaģējot uz jauno radošo aktualitāti, Lielā mūzikas balva ieviesusi jaunu kategoriju Gada kamerizrāde, kurā laurus plūca komponistes Annas Veismanes dzejizrāde Dzeltens trotuārs.
Tikmēr reālajā dzīvē aiz spožajām svētku fanfarām ne dienām, bet stundām papildinās informācija par Latvijas Mūzikas akadēmijā gadiem notiekošo seksuālo uzmākšanos. Izrādās, šī situācija nav sveša arī citām augstskolām un tā ir problēma visā sabiedrībā: darbavietās, mākslinieciskajos kolektīvos, birojos. Pirmo reizi par to runā skaļi, taču tā ir jau vairāku paaudžu pieredze. Turklāt pat uzlūkota kā norma: kas ir atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Videonovērošana? Lodziņi klašu durvīs? Policija? Augstskola nav cietums. Pietiktu ar skaidru attieksmi un valodu: sākot ar konkrētu ētikas kodeksu, uzvedības normu formulējumu un beidzot ar sakārtotu sistēmu, kur droši vērsties pēc palīdzības un kā sodāmi pāridarītāji. Ir jāmaina domāšana, bet tas nebūs viegli.