Sena gudrība māca – nu labi, es tikko to izdomāju –, ka cilvēkam jānovēl tas, ko viņš tiešām vēlas un ko ir kaut neliela iespēja dabūt. Protams, vēlēt vecpuisim bērnus vai kaķu tantei – kucēnu būtu neprāts. Vecam – jaunību, muļķim – prātu – tā jau ir ņirgāšanās! Es atkal un atkal secinu, ka man nav ne jausmas, ko citi vēlas. Naudu šoreiz liksim mierā, tās nevienam nav diezgan, bet par to tiek runāts vairāk nekā pietiekami.
Sašaurināsimies līdz garīgajām vērtībām. Divas lietas, ko arvien vairāk pieprasa kultūras patērētāji, ir izcilība un latviskums. Izstāžu, koncertu un viesizrāžu rīkotāji atzīst, ka nav nekādas jēgas latviešu patērētāju vilināt ar svešiem vārdiem, nepiekarinot tiem apzīmējumus "pasaulslavenais", "daudzu balvu ieguvējs", "konkursu uzvarētājs" un tamlīdzīgi. Skatīties mākslinieku, kurš ir vienkārši interesants, oriģināls, tāds, kādu nekad neesam redzējuši, publika nenāks. Latviešu publikas kolektīvajā apziņā vēl sēž vecā Solomonska cirka reklāmas teksti, kad tur vienā laidā ciemojās "pasaulslaveni" cīkstoņi, ķēžu rāvēji un uguns rijēji. Kas ir mūsdienu pasaule, un kas tajā – slava, latviešu publikai ir absolūti skaidrs. Jo, kā zināms, uz planētas ir ap desmit labu operdziedātāju un puse no tiem – mūsējie, latvieši! Latviešu mākslinieki tāpat ir izcili, bez visas pasaules slavas, un to mēs viņiem arī no sirds novēlam.
Otra lieta, kas mūs nebeidz aizkustināt līdz asarām, ir specifiskais latviskums, kas ir tāds, jo… aizkustina mūs līdz asarām. To nemaz nevar citādi definēt, jo ar latviešu valodu vien tam ir maz sakara. Ja jau valoda būtu tik svarīga, latviešu valodas korektores braukātu ar bentlijiem no vienas cildināšanas uz otru! Īstenībā korektori, rādās, ir pagaisuši pat no medijiem. Tas, ko mediju satura patērētāji patiešām vēlas, ir robota tulkotas muļķības no anglofonās pasaules tabloīdiem (jo vairāk, jo labāk) un pašmāju sociālo tīklu ierakstu kompilācijas, kurām arī, paši saprotat, ne īsts autors, ne korektors nav tuvumā stāvējis.
Taisnību sakot, pat ja robota vietā būtu strādājis profesionāls tulkotājs, rezultāts atšķirtos maz – par to es pārliecinos katru reizi, skatoties televīzijā kārtējās "mistērijas" noslēpumu vietā, kuras filmētas pēc "noveles", nevis romāna motīviem un kuru varoņi konsekventi nelieto vietniekvārdus pirmajā personā. Skaidrs, ka valoda attīstās un tuvākajā laikā pārmaiņas būs milzīgas – procesos iesaistoties gan mākslīgajam intelektam, gan skolu absolventiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, tāpat kā viņu valodas skolotājiem. Savā ziņā es šo jauno, paplašināto latviskumu pat apsveicu, bet nezinu gan, vai akurāt gribētu kādam novēlēt. Tāpēc aprobežošos ar neko neizsakošo: "Visu to labāko!"
Ja man kāds jautās: "Tev viss labi?", atbildēšu vecmodīgi: "Jā, man viss ir kārtībā!" Lūdzu, novēliet man to!