Kādā vasaras dienā, kad notika Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes sēde, tajā izskanēja doma, kas ir dzirdēta arī iepriekš un aptuvenā pārstāstā skan tā – cik labi būtu, ja no Spēlmaņu nakts žūrijas lēmuma būtu skaidrs, kādā virzienā teātrim tālāk attīstīties.
Brīdī, kad rakstu šo tekstu, es jau zinu, kādi ir rezultāti, bet nedrīkstu tos atklāt. Vēl jo vairāk – pēc tam, kad daži publiski izskanējuši izteikumi ieguva gluži dēmonisku raksturu, kad atsevišķi mākslinieki un teātru pārstāvji skaļāk vai klusāk pauda pat ceremonijas boikotu u. tml., nebūdami mierā ar nomināciju sarakstu, dot priekšlaicīgus mājienus būtu pilnīga aplamība. Tad ko var pateikt šobrīd?
Vai Liepājas teātrim lielo nomināciju skaitu nodrošinājis tas, ka izrāde Precības ir bez vārdiem, un nākotnē vajadzētu katru otro iestudējumu tapināt šādā manierē? Protams, nē. Vai Liepājas teātrim vajadzētu mēģināt visas izrādes nostrādāt tikpat rūpīgi un mobilizēt aktieru ansambli maksimāli labam rezultātam? Protams, jā.
Vai Valmieras teātra Pazudušais dēls un Daugavpils teātra Purva bridējs(-i) nomināciju sarakstā iekļuvuši tikai tāpēc, ka interpretē Blaumani? Protams, nē. Vai teātriem, ne tikai šiem diviem, bet arī Nacionālajam ar daudzējādā ziņā eksperimentālo Trīni un visiem pārējiem teātriem, kuros šosezon Blaumaņa nebija, ir vērts arī turpmāk atkodēt klasiku ar mūsdienīgiem paņēmieniem? Protams, jā.
Vai Latvijas Nacionālais teātris ir kļuvis sliktāks no tā, ka tā repertuāra smagsvari Pērs Gints, Tuvā pilsēta un jau minētā Trīne nav iekļuvuši fināla piecniekā? Protams, nē. Vai tas liecina, ka citos teātros notiekošie procesi ir interesanti un dinamiski un tur tiek radīti pārliecinoši darbi? Protams, jā. Esmu gatavs saprast Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadības rūgtumu par mazo nomināciju skaitu situācijā, kad teātris radikāli mainījis kursu un tajā trīs izrādes iestudējuši vērā ņemami Latvijas režisori – Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs un Viesturs Kairišs. Vai tas nozīmē, ka jāgriež stūre atpakaļ un jāpievēršas tikai nepretenciozām sadzīves komēdijām? Protams, nē.
Kad no kāda teātra vai privātpersonas pēc pozitīvas recenzijas saņemu atsauksmi, ka tā bijusi objektīva, es smaidu, jo kritērijs "objektivitāte" visbiežāk ir galēji subjektīvs – vai tas sakrīt ar konkrētā cilvēka viedokli. Retas, tāpēc jo dārgākas ir reizes, kad par objektīvu tiek atzīts kritisks vērtējums. Tomēr viss šajā pasaulē ir tieši tik relatīvs, lai vismaz mēģinātu priecāties kopā ar balvu saņēmējiem – un paši audzētu muskuļus nākamajām sezonām.