Ar režisora Matīsa Kažas un komandas oriģinālo un gaumīgi provokatīvo Spēlmaņu nakts ceremoniju svētdien, Eduarda Smiļģa 139. dzimšanas dienā, Dailes teātrī ir aizvadīta ikgadējā apbalvošana, ko 32. reizi organizēja Latvijas Teātra darbinieku savienība. Ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška, ar muzikāliem priekšnesumiem uzstājās muzikālās apvienības Jaunība un Alejas.
Balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā saņēma Liepājas teātra aktrise Aina Karele un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons. Abi aktieri savās pateicības uzrunās īpaši silti pateicās arī pašai skatuvei gluži kā dzīva būtnei.
Daži teikumi par savu darbu
2024./2025. gada sezonas Spēlmaņu nakts profesionālajā žūrijas komisijā strādāja: žūrijas komisijas priekšsēdētāja – teātra kritiķe un Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska –, teātra zinātniece un kritiķe Ingrīda Vilkārse, teātra zinātniece un kritiķe Zane Radzobe, teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa, teātra kritiķe un teātra pētniece Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe, zinātniece, elektroniskā teātra žurnāla Kroders.lv galvenā redaktore Ieva Rodiņa, māksliniece Sandra Krastiņa, režisors, aktieris un projektu vadītājs Herberts Laukšteins. Laureātiem pasniegtās Spēlmaņu nakts balvas veidoja metālmākslinieks Arvīds Endziņš (pēc metālmākslinieka Jura Gagaiņa dizaina).
Desmito gadu ceremonijā par tradīciju jau kļuvusi Bērnu un pusaudžu žūrijas piešķirtā Simpātiju balva, to atkārtoti saņēma režisora Paula Pļavniece par Lindgrēnes pasaules pārcēlumu izrādē Nacionālajā teātrī Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki.
Spēlmaņu nakts starptautiskās teātra kritiķu grupas īpašā atzinība tika Reinim Dzudzilo par jēgpilnu un emocijas rosinošu vizuālās dramaturģijas koncepciju izrādei Nacionālais kanāls Latvijas Nacionālajā teātrī. Skatītāji savas simpātijas šogad atdevuši: aktrisei Daigai Gaismiņai iestudējumā Dumpīgā Rīga Nacionālajā teātrī, aktierim Kārlim Reijeram izrādē Dullais Dauka (NT) un Gada izrādei – Matīsa Kažas iestudējumam Nacionālais kanāls (NT).
Ekspresintervijā ar žūrijas priekšsēdētāju Henrietu Verhoustinsku pārrunājām lielākos profesionālā un cilvēciskā gandarījuma brīžus, piedzīvojot specifisko pieredzi – būt Spēlmaņu nakts žūrijā un sezonas laikā noskatīties ap 100 izrādēm.
Vispirms žūrijas priekšsēdētāja atgādināja, ka "vislielākais šurumburums jau ir noticis jūnijā, sezonas beigās", kad vajadzējis atlasīt nominantus. Viņai pašai garajā sarakstā atsevišķās nominācijās bijuši minami pat 10 spilgti pretendenti, kamēr nolikums paredz tikai piecus... Fināla lemšanā mikroklimats žūrijā bijis visai līdzsvarots un saliedēts. Lielākoties ir darbojusies matemātiskā balsošanas sistēma, kad katrs žūrijas loceklis sarindojis savu laureātu trijnieku. Strīda situācijas gadījumā notikusi aprunāšanās un darbojusies veselīgas, argumentētas pārliecināšanas metode, kāpēc viens vai otrs darbs ir novatoriskāks un būtiskāks šim laikam. Sezonu kopumā Henrieta Verhoustinska dēvē par mērenu un izlīdzinātu, bet piekrīt, ka ir tapuši vairāki spilgti iestudējumi – laika zīmes –, starp kuriem žūrijai tiešām bijis grūti izšķirties. Katram palikusi sava sāpe – Gunai Zeltiņai, piemēram, par Ineses Mičules iestudējumu Cilvēki laivās Nacionālajā teātrī, pašai Henrietai – par Lienas Šmukstas iestudējumu Gaisma, es tevi dzirdu Leļļu teātrī. Vislielāko prieku kā žūrijas priekšsēdētājai viņai sagādājuši žūrijas jaunpienācēji – Herberts Laukšteins un Sandra Krastiņa, kuras argumentētie vērojumi bijuši neatsverami.
Vaicāta, kāda, viņasprāt, ir Spēlmaņu nakts lielā jēga, vai tas vairāk ir specifisks iekšējs nozares radošo spēku samērojošs pasākums vai cunftes pašapziņu saliedējošs iznāciens pie skatītājiem, popularizējot teātri kā brīnišķīgu mediju pasaules pētniecībai un vērtību aizstāvībai, Henrieta Verhoustinska sliecās vairāk piekrist otrajam variantam. "Es domāju, ka tas noteikti ir skatītājiem. Tie tērpi, smaidi, emocijas! Un tas, ko izdarīja Artis Jančevskis! Tas bija tik skaisti!" Lai mazinātu tomēr iespējamo plaisu starp skatītājiem, kuri nav redzējuši gluži visas simts izrādes un arī ne visas nominētās izrādes, žūrijas priekšsēdētāja ierosina, lai turpmāk laureāti savās pateicības runās pasaka arī pāris teikumus tieši par savu darbu, ar ko tas pašiem ir bijis nozīmīgs. Minot kaut pāris "atslēgas vārdu", arī profesionāli neiesaistītie teātramīļi un interesenti labāk sapratīs un novērtēs notiekošo. Protams, tas ir oficiāli jāpiekodina ceremonijas rīkotājiem, jo tradīcijas mainīt nav tik viegli.
Kāpēc Alfas?
Lielu žūrijas uzmanību izpelnījās Dirty Deal Teatro izrāde Alfas, ko žūrija atzina par aizvadītās sezonas labāko mazās formas izrādi. Izrādes režisors Valters Sīlis kļuva arī par Gada režisoru. Režisore Māra Ķimele, pasniedzot Valteram Sīlim balvu, sacīja: "Valters ir režisors, kurš dokumentālus stāstus prot pārvērst par mākslu." Libreta autors ir Jānis Balodis, komponists Edgars Raginskis, kurš saņēma balvu kā labākais mūzikas autors, mākslinieks Uģis Bērziņš, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, koncertmeistare Līga Paegle, skaņu režisors Kārlis Tone, bundzinieks Ernests Mediņš, kā arī aktieri Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis, Emīls Kivlenieks un Armands Siliņš. "Šāda izrāde varēja tapt tikai neatkarīgajā teātrī," uzskata Henrieta Verhoustinska, "lielie teātri, kam ir milzīga ražošanas mašinērija, tik traku ideju neakceptētu." Viņa ir pārliecināta, ka šāda "toksiska maskulinitāte, kas brutāli ņem visu, ko grib, ir aktuālāka nekā jebkad. Mums ir Putins, Tramps, kas neievēro pilnīgi nekādas starptautiskās vienošanās..." Komanda pateicības runā teica, ka daudz labāk būtu, ja šāds stāsts nebūtu bijis jāstāsta. Izrāde Alfas ir brutāli smeldzīgs mūzikls, kam impulss ir bijusi 2011. gada janvārī Jēkabpilī notikusī spēļu zāles aplaupīšana, kuru veica četri policisti un viena civilpersona. Bojā gāja viens cilvēks. "Izrāde ir spilgts sintēzes paraugs, kur visi elementi savijas vienā veselumā," argumentē Henrieta Verhoustinska. Kāds bija iemesls par Lielās formas gada izrādi atzīt iestudējumu Dzen savu arklu pār mirušo kauliem (pēc Olgas Tokarčukas romāna), ko Dailes teātrī iestudējusi starptautiski atzītā Sīrijas izcelsmes Nīderlandē strādājošā režisore Ola Mafālani? Vai šī izrāde dziļāk un trāpīgāk spējusi pieskarties laikam nekā Toma Treiņa iestudētais Burvju kalns Valmieras teātrī vai Matīsa Kažas izrāde Nacionāls kanāls Nacionālajā teātrī? "Pirmkārt, tēma," saka žūrijas priekšsēdētāja, negribot intriģējošo sižetu atklāt nākamajiem skatītājiem, "ar ekoloģiskiem motīviem apsēsta kundzīte, kura vēlāk izrādās par kaut ko vēl citu, kura cīnās pret medniekiem, kuri nedrīkst nesodīti nogalināt dzīvniekus", nevar nesasaukties ar šodienu. Žūrijas kolēģe esot uz izrādi nesen aizgājusi vēlreiz, un, kad no skatuves atskanējis par suņu nošaušanu, zāle burtiski noelsusies... Par Janīnas Dušejko filigrāno lomu balvai bija nominēta aktrise Čulpana Hamatova, kura visu izrādi runā latviešu valodā ar nelielu akcentu. Bet ne jau par to. Žūrija novērtējusi arī izrādes formu – jaunpienācēju Latvijas teātrī, starptautiski atzīto latviešu dizaineru Germanu Ermiču, kurš uzreiz saņēma Skatuves naglu. Henrieta Verhoustinska šo izvēli pamato "ar vērienu, ar kādu tika apdzīvota Dailes teātra skatuve visā dziļumā un plašumā – gan ar veļu nākšanu no dziļuma, gan gaļas čurkstināšanu skatuves sānos, gan milzīgo dzīvo uguns un ūdens apli".
Pilns laureātu saraksts: Diena.lv.