Sirsnīgi jūtot līdzi, regulāri ziedojot un nevēloties apšaubīt visu iesaistīto labo gribu, domāju, laiks apspriest šo akciju būtību, to nākotni, jēgu. Vai tiešām TV organizētajai labdarībai var būt tikai šāda forma? Vai tā sasniedz savu mērķi? Kad runāsim par plašāku kontekstu, atbildību? Kādas paliekošas pārmaiņas varētu panākt jaudīgie labdarības pasākumi. Jums šādi jautājumi nav radušies?
Indivīda līmenis
Katra televīzijas kanāla labdarības projektiem ir sava vēsture un zīmols. Labo darbu akcijās strādā skatītājiem pazīstami vadītāji, atbalstītāji, režisori, scenāristi... Piedalās sponsori, mūziķu kolektīvi. Formāti atšķiras, bet mērķis ir līdzīgs – jundīt mūsu labvēlību, dāsnumu, sapratni.
Nelaime diemžēl skar ļoti tieši, tā attiecas uz indivīdu, un arī risinājums vajadzīgs konkrētiem cilvēkiem. Būtiska LNT labdarības projektu daļa ir to ģimeņu portreti, kuru bērniem nepieciešama ziedotāju palīdzība. Nav ne mazāko šaubu par šo stāstu patiesumu. Ar emocionāliem stāstiem var panākt daudz. Bet akcijas sākas un beidzas indivīda līmenī. Netiek apskatīti nekādi citi līmeņi, lai gan ir runa par problēmām, kuras risina valsts institūcijas, dažādas organizācijas, profesionāļi, likumi un konkrēti lēmumi.
Attīrīšanās šoks
Arī šogad nozīmīga labdarības akciju daļa bija šokējoši stāsti. Sestdienas vakarā lieliskā aktieru Ineses Misānes un Ulda Anžes izpildījumā kā vēstules tika lasīti sirdi plosoši stāsti par bērniem, kuri cietuši no kādas vardarbības formas. Žurnāliste Biruta Eglīte uzrakstījusi brīnišķīgus tekstus, kurus grūti aizmirst. Tie stāsta par līdzcilvēku dzīvi, par briesmīgiem likteņiem. Var tikai iedomāties, ko autorei prasījusi stāstu veidošana, jo viņa iepazinusies ar aprakstītajiem cilvēkiem. Šie stāsti, lai cik satricinoši, ir kā uz skatuves izkliegts palīgā sauciens. Tu to dzirdi, bet īsti nespēj palīdzēt, jo apzinies, ka ziedotais lats nevar sniegt atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem.
Nepaej garām! šokējošie stāsti ir tādi paši kā Lauras Doveikas un viņas kolēģu veidotā LNT dokumentālā filma Latvijas faili. Dzīves pažobelē, kas tika rādīta labdarības dienas rītā. Stāsts par ģimeni, kura lielā nabadzībā dzīvo nelielā vagoniņā. Bērni cieš no regulāras klasesbiedru ņirgāšanās, vecāki tiek vērtēti ar aizdomām. Viņi ir vientuļi un nesaprasti, viņiem trūkst visvienkāršākā – ēdiena, drēbju. Filmas lielākais ieguldījums ir drosmīgais pietuvinājums situācijai, par kuru ir tik daudz stereotipu. Šie cilvēki nav ne slinki, ne bezatbildīgi, viņi cīnās, kā vien spēj, bet ne jau visiem dzīve ir vienāda, un neapskaužamā situācijā var nonākt jebkurš.
Šie stāsti emocionāli aizskar. Aicinu uz tiem paskatīties ar domu, kā palīdzēt, lai nākamajā gadā atkal nebūtu jācīnās ar tādām pašām problēmām.
Noteikumi ir/nav skaidri
Spēcīgo mediju iesaistīšanās labdarības akciju veidošanā neveicina to izvērtējumu. Vienīgais aspekts, ko publiski apspriež: kāpēc Eņģeļi pār Latviju (vai Labestības diena) savāc vairāk naudas nekā LTV1 Nepaej garām!. Būtiskāk ir saprast, vai labdarības akcijas spēj radīt kādas pārmaiņas. Kāda ir labdarības naudas un pārējā ieguldījuma konteksts? LNT projekts stāstīja par konkrētiem saslimšanas gadījumiem. Neviens stāsts nerunāja par to, kas jau darīts slimo bērnu labā. Kas būtu jāmaina, jāuzlabo, lai citām ģimenēm būtu vieglāk? Līdzīgi jautājumi radās par Nepaej garām! sarakstu – palīdzēts krīzes centriem, bērnu nometnēm... Kas tiks darīts par saziedotajiem latiem? Par to vajadzētu stāstīt tikpat konkrēti kā par melno stārķu bīstamo ceļojumu. Ja mūs aicinās tikai ziedot, ja tikai emocionāli satrauks, sauklis "Lai bērni dzīvotu!" ar laiku var izskanēt tukšumā. Laiks runāt par jaunām detaļām, caurskatāmi un secīgi parādīt, ko tieši var labdarības nauda un kur jau izmantota citādi savāktā sabiedrības nauda. Jā, tas nozīmē darīt vēl vairāk!