Melnbaltam attēlam ir dažādas nozīmes – hiperrealitātes un krāsu eksplozijas laikmetā melnbaltais attēls nozīmē konsekventu autora izvēli, noteiktu stilistiku un apzinātu atteikšanos imitēt realitāti. Krāsu orģiju laikā top melnbaltas filmas – lietuviešu Jaunā Lietuva/Nova Lituania, igauņu Skandināvijas klusums un latviešu Karote. Divas pirmās ieguva balvas pagājušās nedēļas nogalē izskanējušajā Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF. To autori ir jauni, ar formu drosmīgi eksperimentējoši režisori, kuri filmās stāsta dramatiskus stātus. Melnbaltais attēls ir viņu izvēle, kā sabalansēt krāsu jūkli, kā atslēgt savu pašradīto pasauli. Tas ir kino, bet ne dzīve.
Dzīvē melnbaltam attēlam ir arī cita, skarba, traģiska nozīme. Rudens ir atnācis ar šokējošām, melnbaltām ziņām, kas svētdien ielauzās "sejgrāmatas" algoritmu saprogrammētajā ziņu lentē. Mārtiņa Ķibilda melnbaltais portrets pie sēru ziņas, kam joprojām negribas ticēt, ir griezīgs kontrasts viņa popārtiskajam portretam, kas tika veidots kā rudens sezonā startējušā raidījuma Kultūrdeva reklāmzīme. Raidījums tā īsti vēl nebija ieskrējies – par tā formu un saturu kaismīgas slejas kulturālos portālos uzrakstījuši vairāki dedzīgi jaunie autori, un krāsu akcenti, popārtiskais formas rotaļīgums ir viens no elementiem, par ko tika diskutēts. Pārlaicīgas varas skarbā korekcija popārtisko rotaļīgumu ir nomainījusi ar melnbaltiem Mārtiņa Ķibilda portretiem – dzimšanas gadam ir pievienojies aiziešanas gads.
Žurnālistikas gaitas sākām vienā desmitgadē laikrakstā Diena – tās pirmsākumos, pēcāk ar Mārtiņu Ķibildu tikāmies garāmejot, īpaši laikā, kad Mārtiņš darbojās reklāmā – jomā, kurp gadsimtu mijā aiztraucās neviens vien talantīgs žurnālists. Viņa atgriešanās medijos – autorraidījuma veidošana – bija daudz netipiskāka izvēle. Reti kurš no biznesa pasaules atgriežas nemitīga stresa un problēmu nospriegotajos medijos. Atgriešanās rezultāts bija pamanāms un spilgts.
Pirms pavisam neilga laika sarunājāmies par filmu Jelgava ’94, tā bija nejauša saruna – Mārtiņš bija atnācis noskatīties jauna režisora filmu pirms sarunas ar filmas autoriem TV studijā, un viņam Jelgava tīri labi patika kā liecība par laiku, kas attiecas arī uz viņa paaudzes jaunības pieredzi.
Raidījums Kultūrdeva droši vien turpināsies – bez tā sākotnējā vadītāja. Tas būs jau cits stāsts, kas atšķirsies no nepilnos divos mēnešos tapušajiem raidījumiem. Tie paliks arhīvā, turpat, kur spilgtās Adreses un citi Mārtiņa Ķibilda autorraidījumi, kas tapuši Vides filmu studijā. Tie nav melnbalti. Tie ir kaismīgi un azartiski veidoti. Tie ir radošas enerģijas piepildīti. Tā paliek, ja saņemamies un noticam tam, ka tie, kuri ir aizgājuši, tepat vien ir – kā nezūdoša enerģija, kas paliek klātesamībā. Par spīti melnbaltajiem portretiem un skaitļiem, kas lakoniski ierāmē tik īso mūža nogriezni.