Vienkārši atcerieties, uz ko jūs pagājušajā nedēļā kā noburti skatījāties daudzu stundu garumā – vienalga, klātienē vai televizora ekrānā. Pareizi, uz jauno Mežaparka Lielo estrādi, protams, ne vienu pašu, bet kopā ar visu, kas uz tās notika. Tā tur neradās pati no sevis, bet tēva un dēla Mailīšu, kā arī Jura Pogas un Rīgas domes iepriekšējā sasaukuma izlēmīgās rīcības rezultātā. Tagad uz mirkli iedomāsimies, ka kāds, jaunu estrādi štukojot, būtu noteicis, ka tās veidolā vēlams saglabāt arī "Staļina baroka" vēsturiskās vērtības, piemēram, augšas balustrādi vai sānu torņus. Tāpat uz mirkli iedomāsimies, ka izslavētie koru kari norisinātos nevis pat caur TV ekrānu jūtamajā LU aulas sasvīdumā, bet Anda Sīļa projektētajā koncertzālē uz AB dambja. Būtu atšķirības, vai ne?
Uz šīs iztēles rotaļas fona neizbrīna, ka jaunprojektējamās Rīgas filharmonijas metu konkursa pusfināls izraisīja gaužām mazu rezonansi sabiedrībā, pat profesionālajā. No vienas puses, daudzcietušajā Rīgas koncertzāles attīstības projektā, kas gausi virzās no viena kompromisa uz otru, sasniedzot pārliecinoši arvien sliktākus rezultātus, jau bail pat elpu izdvest, lai atkal neattaptos pie tā paša – kārtējās noraktās idejas un mūžīgas iestrēgšanas Lielās ģildes mājīgajā interjerā. Turpat pakausī elpo Laikmetīgās mākslas muzeja biedējošais piemērs – nav svarīga arhitektūra (šajā gadījumā tā jau ir, un kāda vēl!) un pat ne nauda (pēc Mežaparka piemēra par tās trūkumu vispār runāt ir absurdi), bet anonīmā politiskā griba! No otras puses, atkal klaiņojot pa bijušā Politiskās izglītības nama vestibiliem, kuros bija izstādīti arhitektu piedāvājumi, un klātienē vēlreiz izbaudot nomācošo laika kapsulas efektu, nebija arī daudz ko teikt – arvien skaidrāk iezīmējās, ka beigās turpat vien piestaigāsim, tikai uz simfoniskās mūzikas koncertiem.
Nekādas sidraba birzs, stikla kalna vai melnā dimanta te nebūs – būs māja, kurā vislabāk pieklusināt gaismu, dzirdēt varēs, še – spēlējiet! Interesanti, ka projektos vissaudzējamākā vēstures liecība arhitektiem šķitusi… koncertzāles apjomu patiesībā aizsedzošais administratīvais korpuss ar kabinetiem, kurā savulaik tika izmitināti visādi poļitruki. Un tā monotonā, rozā akmens flīzīšu fasāde, kādas padomju laikā rotāja oficiālas celtnes no Kaļiņingradas līdz Dušanbei, ar šauro lodziņu rindām, kas jau tūlīt pēc uzcelšanas tika vērtēta kā visneglītākā ēkas daļa. Otrā pusē arī šoreiz arhitekti ir atrāvušies – fantastiski stiklojumi, kautri citāti no Elbas filharmonijas, bezgalīgas terases, kam ar koncertzāles funkciju maz sakara, un piebūves, piebūves, piebūves… Kādas, starp citu, tur ir arī tagad – acīmredzami mazvērtīgas un paredzētas nojaukšanai.