Katru vasaru, noslēdzoties kārtējiem Siguldas Opermūzikas svētkiem, to iedibinātājs un ilggadējais rīkotājs dakteris Dainis Kalns, būdams uz fizisko un garīgo spēku izturības robežas, sev un pasaulei piedraud, ka šie ir pēdējie svētki. Viss. Pietiek. Turpmāk tikai operēšu! Vienam cilvēkam tas ir par daudz, pat ja viņš ir visfanātiskākais savu ideju kalps un pat ja viņam ir daži uzticami un uzticīgi palīgi. Tāpēc ir apsveicami, ka šīsvasaras Opermūzikas svētki ieguvuši ne tikai formālu Siguldas novada pašvaldības atbalstu, bet tā pirmoreiz piedalījās šo svētku organizatora statusā. Tas ļauj Dainim Kalnam koncentrēties uz māksliniecisko producēšanu un atbrīvo viņu no daudziem praktiskā menedžmenta "sīkumiem" – kaut vai no rūpēm par autobusiem, ar ko nogādāt orķestri un kori Siguldā.
Mērogs ir iespaidīgs: XXII Opermūzikas svētkos viesojās izcilas zvaigznes, tapa kārtējais operas oriģināliestudējums, Galā koncertā dziedāja megazvaigzne tenors Marselo Alvaress. Svētkus apmeklēja vairāk nekā 8000 skatītāju. Taču personības loma šajos svētkos nemazinās. Bez Daiņa Kalna tie nav iedomājami un nebūtu tādi, kādi izveidoti 22 gados.
Mēdz teikt, ka trakajiem pieder pasaule. Tomēr jaunās Latvijas mūzikas dzīvē zināmi arī gadījumi, kad labi iesākts un daudzsološs festivāls izčākst, jo sākotnējiem entuziastiem izsīkuši spēki vai mainījušās prioritātes. Spilgtākais piemērs ir Starptautiskais Senās mūzikas festivāls, kuru tajā pašā 1993. gada vasarā, kad Siguldā notika pirmie Opermūzikas svētki, Bauskas un Rundāles pilī sāka neliela nevalstiskā organizācija Senās mūzikas centrs. Būtībā – daži vēsturiskās mūzikas speciālisti. Lai gan festivāls kļuva par ļoti apmeklētu un Latvijas kultūrā nozīmīgu notikumu, pienāca brīdis, kad tā rīkotājiem nolaidās rokas, vairs nespējot apvienot tik lielu sabiedriskā darba apjomu ar ikdienas maizes darbu. Nebija naudas, organizēšana apstājās pusratā, un vienvasar festivāls vienkārši nenotika, lai gan no Vācijas un Šveices jau bija ieradušies daži uzaicinātie mūziķi. Festivālu glāba valsts SIA Latvijas koncerti, kas 2002. gadā pārņēma tā rīkošanu.
Par personības lomu tikko vēlreiz pārliecinājos kaimiņos – Otepē apkārtnē Igaunijā. Tur kāds vispusīgi talantīgs un neatlaidīgs igauņu vīrs Tenu Tamms, kura uzvārds igauniski nozīmē "ozols", uz savas zemes paša rokām izveidota ezera krastā jau septiņpadsmito vasaru rīko ezera mūzikas festivālu Leigo. Mūzika tajā saplūst ar dabu un neaizmirstamu uguns izrādi. Nevis salūts, bet ainavas spēle ar neskaitāmiem ugunskuriem otrā krastā un pat pašā ezerā, kas satumstot lēnām pārvēršas par otru zvaigžņoto debesi. Uz ezerā izbūvētās skatuves, kura atgādina burukuģi, no pēcpusdienas līdz pusnaktij koncertē igauņu, beļģu, franču un somu populārās, džeza un klasiskās mūzikas izpildītāji. Festivālu sestdienas vakarā vainagoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar operu uvertīrām un Pētera Čaikovska Piekto simfoniju uguns blāzmas staros starptautiski pieprasītās igauņu diriģentes Anu Tali vadībā. Tā ir tikai sagadīšanās, ka stipro un spītīgo vīru, kurš ik vasaru sarīko šo neaizmirstamo dzīves un dabas svinēšanu, igauniski godā par Ozolu. Tāpat kā tas, ka Siguldā 22 gadus neatlaidīgi darbojas brīžiem tik dusmīgais Kalns.