Tumsas mārketings ir ātrs, tas pieradina un nomierina. Katram ir savs tumsas ritms. Kādam tā ir kumelīšu tēja un laba grāmata, kādam – krēslas pietumsināta kafejnīca, karstvīns un tikšanās ar draugiem.
Oktobris atgādina anonīma komponista skaņdarbu. Vēja do mažoru, lietus minoru un lapu nošatslēgas. Man tumsas laikā patīk iegādāties sveces ar lavandas smaržu, tās iededzināt un klusējot klausīties rudenī aiz loga. Man joprojām patīk pasūtīt grāmatas pa pastu, ne tikai tās iegādāties grāmatnīcā. Ir laikmets, kurā mēs arvien biežāk aizmirstam uzrakstīt adreses ar roku. Vēstules un rokrakstu aizstāj vien daži klikšķi ekrānos. Pieskāriens nav noticis. Varbūt laikā, pirms parādījās pirmās vēstules pa pastu, cilvēki rakstīja uz akmeņiem. Rakstīja tikai sev, tāpat kā cilvēki to dara mūsdienās. Sociālajos tīklos cilvēces apziņas un zemapziņas izstāde ir vērojama katru dienu, katru sekundi kādam ir ko teikt. Mēs rakstām vēstules bez adresāta, un tās krājas bezgalīgu domu pastā.
Rīgā regulāra pasta satiksme sākās 1632. gadā, kad tika izveidots pasta dienests ar pasta stacijām un speciālo transportu. XIII gadsimtā Rīga ietilpa Livonijas ordeņa un Hanzas pilsētu savienībā. 1580. gadā Hanzas pilsētu savienība izdeva pirmos zināmos noteikumus par ziņnešu darbu un algām. Sākotnēji pasta satiksmi izmantoja tikai amatpersonas karalistes un pilsētas pārvaldības vajadzībām. Vēlāk, XVI gadsimtā, pastāvēja dažādas pasta organizācijas valdnieku galmiem, klosteriem, universitātēm un tirgotājiem. Publiskais pasts Latvijas teritorijā tika dibināts 1632. gadā, un 1918. gada 19. decembrī iznāca pirmā Latvijas valsts pastmarka. Kādreiz vēstules un vēsturi vadīja pieskāriens, pieskārienu rinda. Vēstules tika nodotas no rokas rokā.
Ja man jāmēģina atcerēties, kad es uzrakstīju pirmo vēstuli, to nāktos grūti izdarīt, bet atceros, ka man bērnībā bija vairākas vēstuļdraudzenes. Ar krāsainu tinti sarakstītās vēstules pienāca no Ludzas un citām pilsētām. Vēstules ir gaidīšana. Pati pirmā vēstule cilvēces vēsturē, iespējams, ir alfabēts. Pirms tam cilvēce mēģināja savas atmiņas saglabāt citos veidos. Pirmās vēstules bija bez pastmarkām un aploksnēm, tās nogādāja ziņneši, vēstules nepienāca jebkurā diennakts stundā, cilvēks varēja būt drošs par vēsti, kuru vēlējās nogādāt, un to varēja saņemt tikai konkrētā persona, kam vēstule bija nosūtīta.
Mūsdienās mēs visi rakstām lielā ekrānā, pat naktīs, satumsinot sava telefona ekrānu, lai gaisma, kas no tā nāk, negrauž acis. Ziņnešus ir nomainījis attālums, brīžiem traucējošs skaņas uzbrukums. Ziņas nenodod pieskāriens, bet skaņa. Tomēr tumsas mārketings strādā ātri, un, ja nekas to netraucē, pie vientulības cilvēks pierod visātrāk. Jo pieskarties ir grūtāk, tas prasa laiku un pacietību. Vēstules ir vienas, un tās lasa paviršs skatiens. Manos bērnības laukos vēstules uz mūsu māju piegādāja pastniece ar velosipēdu, un, kad es iedomājos ziņnešus, iztēlojos tieši viņu, kā viņa pa rītausmas pamodinātiem lauku ceļiem un taciņām savās rokās ved tik daudzas vēstis, kuras nodos mazliet miegains pieskāriens.