Amerikāņu dzejnieks Roberts Kellijs reiz teica: "Mēs guļam valodā, ja vien tā nenāk un neuzmodina mūs ar savu savādību."Minētā ideja, protams, ir apsveicama un aktuāla, taču avangarda kontekstā tā izceļas ar savu formālismu un estētiskumu un ir tikai viens no iespējamajiem akcentiem. Vēsturisko avangardu, kas izveidojās 20. gadsimta pirmajā pusē un ietvēra tādas kustības kā futūrisms, dadaisms, konstruktīvisms un sirreālisms, mēdz skatīt kā mākslas fenomenu, kas pirmais vērsās pret mākslu kā institūciju, radīja jaunus stilus un kaut kādā ziņā, vēlēdamies doties arvien tālāk, atradās priekšā savam trūcīgajam laikam. Man vērtīga šķiet Ģertrūdes Steinas 1926. gada lekcijā Kompozīcija kā izskaidrojums paustā un arī uz avangardu attiecināmā doma, ka katras attīstības mērķis ir nevis nākotne, bet gan tagadne. Tas ir, katra paaudze atpaliek pati no sevis, jo ir pārņemta ar agrākām emocijām, izteiksmēm un idejām. Šeit pat nav tik daudz runa par tiekšanos pēc novitātes, cik par spēju ieraudzīt to, kas ir šeit un tagad.Avangardā uzsvars uz tagadni izpaužas cilvēcīgā, ētiskā un godīgā reakcijā uz cilvēka stāvokli. Sekot avangarda mācībai nozīmē būt laikabiedram Džiordžio Agambena izpratnē – cilvēkam, kas neļauj savu skatu aptumšot laikmeta gaismām, cilvēkam, kas apkārt notiekošo vistiešākajā mērā attiecina uz sevi un bez gaismas saskata arī tumsu. Runājot par situāciju latviešu literatūrā, jāsecina, ka jaunie dzejnieki, no kuriem it kā varētu gaidīt kādu sprādzienu, izceļas labākajā gadījumā ar estētisku nomodu. Un tāpēc vismaz pagaidām ir problemātiski runāt par avangarda (šā vārda klasiskajā izpratnē) iespējamību. Tas gan nenozīmē, ka jaunie autori visi kā viens rada garlaicīgu literatūru. Vienīgais, ko šeit, manuprāt, var droši apgalvot – nav pamata runāt par paaudzi, ja vien ar paaudzi saprotam fenomenu, kas radies kā iekšēju (līdzīgu estētisku), tā ārēju (vienotas reakcijas uz politisko situāciju) apstākļu rezultātā. Un arī tā ir labi, proti, es negribu teikt, ka jēga ir tikai no radikāli noskaņotiem literātiem.Protams, var kritiķa Frederika Džeimesona manierē apgalvot, ka avangards postmodernajā laikmetā nemaz nav iespējams un ka esam nolemti tukšiem atkārtojuma aktiem. Tomēr daži turpina gaidīt, kad avangards notiks pa īstam. Vai gan nav tā, ka vēl šodien aktuālo avangarda teoriju un praksi zīmogo šādas ilgas?P. S. 2012. gada 10. augustā tepat publicētajā rakstā „Krieviņa pretruna” no pavirši veidota teikuma izrietēja, ka Imants Ziedonis ir miris. Par to no sirds atvainojos!
Piezīmes par avangardu
Dzejniece Liāna Langa 2010. gada Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā, saņemot prīzi par labāko oriģinālliteratūras darbu, savā pateicības runā apgalvoja, ka mums nepieciešams jauns valodas avangards. Šādā skatījumā uz avangardu, šķiet, būtisku lomu ieņem ideja par mākslinieku kā valodas uzmodinātāju – ideja, kas iemiesojusies daudzu dzejnieku (piemēram, Paula Cēlana un Ulža Bērziņa) darbos un kas joprojām ir pietiekami aktuāla.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.