Svētdien, 11. septembrī, plkst. 18.00 Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā norisinājās festivāla Dzejas dienas 2022 oficiālās programmas noslēguma pasākums – Dzejas dienu balvas nominantu lasījumi un balvas pasniegšana. Šogad Dzejas dienu balvu ieguva Artis Ostups par krājumu Variācijas par mēness tēmu (Neputns), informēja festivālā pārstāve Kristiāna Šuksta.
Dzejniece Liāna Langa 2010. gada Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā, saņemot prīzi par labāko oriģinālliteratūras darbu, savā pateicības runā apgalvoja, ka mums nepieciešams jauns valodas avangards. Šādā skatījumā uz avangardu, šķiet, būtisku lomu ieņem ideja par mākslinieku kā valodas uzmodinātāju – ideja, kas iemiesojusies daudzu dzejnieku (piemēram, Paula Cēlana un Ulža Bērziņa) darbos un kas joprojām ir pietiekami aktuāla.
Amerikāņu mākslas un politikas interneta žurnāla Guernica dzejas sadaļā ievietots jaunā latviešu dzejnieka Arta Ostupa dzejolis Summer by the Ravine (Vasara pie aizas).Angļu valodā to atzdejojuši žurnāliste un tulkotāja Ieva Lešinska un skotu dzejnieks Toms Povs, pastāstīja Latvijas Literatūras centra pārstāve Arita Gutāne.Arta Ostupa dzejolis Vasara pie aizas vēl nav publicēts latviešu valodā, tas būs izlasāms otrajā krājumā, kura iznākšana paredzēta nākamgad. Dzejoļa tapšanu iespaidojusi dzīve mazpilsētā, kas ir avots arī daudziem citiem otrās grāmatas darbiem.
Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš intervijā Latvijas Avīzei (2012. gada 6. augusts) stūrgalvīgi turpina tiešāk vai netiešāk apgalvot, ka sabiedrībā latviešu oriģinālliteratūras baudīšana nav iecienīta nodarbe. Hm, te jāpadomā.
No 7. līdz 13. jūlijam piedalījos atdzejas darbnīcā Slovākijā – Smolenices pilī, spraiga darba stundās, kas vainagojās ar lasījumu slovāku un dalībnieku valodās Bratislavā labi zināmajā restorānā un bibliotēkā Sarkanais vēzis (Červený rak).Lieki piebilst, ka pirmoreiz piedalījos tamlīdzīgā pasākumā, tomēr ne par to grasos stāstīt, lai gan atmiņu netrūkst.
Pirms dažām dienām, braucot autobusā, kura salons, starp citu, slīga tumsā, jo nebija pietiekami daudz lasīt gribētāju, saņēmu telefona zvanu no draudzenes. Nākamajā rītā paguvām jautrā gaisotnē apspriest Žanetas Jaunzemes-Grendes izteikumu, ka valsti jāvada filozofiem. Abi bijām vienisprātis, ka, pateicoties kultūras ministrei, iepazīšanās ar jaunākajām ziņām teju nekad negarlaiko un pārsteigumi seko viens pēc otra – kā absurdā kino.