Kad jūs pēdējo reizi slēpāties pagrabā, izdzirdot trauksmes sirēnas? Droši vien nekad. Lai gan sirēnas ik pa laikam tiek ieslēgtas, it kā lai pābaudītu to dzirdamību, un vienmēr ir secināts – ir trūkumi, sirēnu kaukšana jāuzlabo. Jūs droši vien tai nepievēršat uzmanību un, tāpat kā es, pat nepārtraucat ēst dienišķo sviestmaizi – un ne jau tāpēc, ka būtu brīdināts kādā oficiālā portālā. Jūs šādus brīdinājumus nemeklējat un tāpēc arī neatrodat. Mēs vienkārši esam pieraduši, ka sirēnas šad tad gaudo, bet tas uz mums neattiecas. Mani, piemēram, neinteresē visādi maratoni, tāpēc es nelasu informāciju par tiem. Kārtējo skriešanu pamanu tikai tad, kad kādu dienu atkal netieku ārā no sava mikrorajona, jo nekursē 5. tramvajs. Kopš nesenajiem notikumiem pie Aizsardzības ministrijas es toties zināšu, kā turpmāk rīkoties, ja tuvumā dzirdama apšaude, – nevajag ne ziņot policijai, ne skriet skatīties, gan jau zemessargi atkal spēlējas. Nemaz nepārtraukšu ēst savu sviestmaizi! Citādi vēlāk kāds aizrādīs, ka esot katru dienu jāielūkojas portālā sargs.lv, lai būtu brīdināts.
Taču jautājums, kā pastāstīt visiem to, kas tiešām būtu jāzina visiem, kļūst arvien sarežģītāks. Atzīšos – sekojot vietējām ziņām, man arvien biežāk liekas, ka esmu pārcēlies laikā pirms kāda pusgada. Runa ir par tēmu, ko līdz šim esmu vairījies skart – jo kura doma par to gan ir palikusi nepateikta? –, par pandēmiju. Man tā vairs nav aktuāla. Nevis tāpēc, ka es neapzinātos briesmas, kas joprojām pastāv, – zinu, zinu, vakcinētie arī saslimst un tā tālāk –, bet tāpēc, ka esmu izdarījis visu no manis atkarīgo, lai šīs briesmas mazinātu. Manas briesmas tagad ir citu nedzirdētais un nesaprastais. Lasu, ka mana vakardiena daudziem joprojām esot šodiena – ka nevarot saprast, vakcinēties vai ne, ka trūkstot informācijas, ka sabiedrību šķeļot un šķirojot. Man informācija ir vēlusies pāri kā okeāns, tā sabiedrība, kuru es satieku teātrī, izstāžu zālēs, nav ne sašķelta, ne sašķirota, dara savas lietas.
Protams, vienmēr var vainot valdību un komunikācijas problēmas (kur gan to nav?), bet vienīgais, ko patiešām tai var pārmest, – pārāk ātru piekāpšanos nelūgtiem padomdevējiem. Par tā arī neizdoto "vakcinācijas avīzi", piemēram, kas būtu lieti noderējusi, lai aizvadītu vajadzīgās ziņas līdz cilvēkiem, kuri tās ikdienā nepatērē. Atceraties tēlota sašutuma un īstas nenovīdības vilni par šo projektu? Kādi bija priekšlaikus apvainojušies, ja pastkastītē saņemtu avīzi krievu valodā, bet citi nezināja, kā valodas sašķirot. Tagad šīs lapiņas vietā gaidiet vīrusu! Jo kādam citam nav bijis ikdienas paraduma vakarā skatīties Panorāmu un viņš to, visticamāk, neskatās joprojām. Bet veids, kā kontrolēt ziņu patēriņu ārpus darba attiecībām un valodu lietojumu brīvajā laikā, vēl nav izdomāts, un bail pat iedomāties, ja būtu. Citu vainošana nelīdzēs.