Viņi izskatījās gleznaini un eksotiski – tā par pirmskara Rīgas saulesbrāļiem rakstījis Andrejs Skailis nepelnīti maz pazīstamajā atmiņu stāstā Toreiz blusas lēca augstāk (publicēts grāmatā Pliks rakstnieks laikmetu vējos, Likteņstāsti, 2009). Šis ir viens no skaistākajiem bezpajumtnieku dzīves tēlojumiem, kādu ir nācies lasīt, turklāt viens no retajiem, kurā viņiem vēl nav pielipināts no krievu valodas aizgūtais, padomju sliktākajās tradīcijās sakņotais žargona apzīmējums, kuru nemaz nevēlos atkārtot. Varbūt nav jābrīnās, ka tieši tik karstā vasarā kā šī bezpajumtniekiem ir izdevies atkal parādīties mediju dienaskārtībā – saule savus brāļus apspīdējusi spoži.
Par to, kā Rīgas dome ķērusies klāt bezpajumtnieku "jautājuma risināšanai", jūs varat izlasīt ziņās, bet kultūras laikrakstā pienāktos atgādināt, ka bezpajumtnieka, klaidoņa tēls ir arī kultūras konstrukcija, pret kuru attieksme ir svārstījusies no romantiskas jūsmas līdz pilnīgai dehumanizācijai. Šie tēli mums atgādina gan to, ka agresīvā kapitālismā bez problēmām iederas tikai daļa cilvēku, otrai paliekot piespiedu vai brīvprātīgā opozīcijā un veidojot ne vien divu, bet pat triju un vairāk ātrumu sabiedrību, gan arī to, ka tikpat agresīvs sociālisms noved pie zināmu ļaužu grupu vajāšanas (piemēram, dzejnieku tiesāšana par "liekēdību") un vardarbīgas izslēgšanas.
Varbūt tā ir tikai sakritība, ka saulesbrāļu tēma atkal iznirst kultūras kontekstos – tomēr visai zīmīgos: galvaspilsēta, kā zināms, ir pievērsusies kārtējiem Centrāltirgus rajona revitalizācijas plāniem – no Rīgas stacijas pārbūves līdz pat apsveramai koncertzāles būvniecībai bijušā preču tirgus laukumā. Izskanējušas pat vīzijas, cik tas būtu jauki, ja kungi un dāmas no visas Eiropas ierastos ar ātrvilcienu Rīgas Centrālajā stacijā, kupejās jau laikus saposušies smokingos un vakarkleitās, un pastaigas solī dotos pāri tirgus stūrim uz gaismās mirdzošo koncertzāli, kurā baudītu Vīnē un Kopenhāgenā nepieejamus kultūras labumus. Es gribētu to skatu redzēt!
Protams, pilnīgai idillei traucētu uzmācīgi lūgumi iedot uzpīpēt, ko šobrīd pieredz katrs, kas stacijas rajonā iebāž roku kabatā. Es kā rīdzinieks, kas pārvietojas kājām un ar sabiedrisko transportu un ir dzīvojis dažādos pilsētas rajonos, varētu daudz pastāstīt, pa kādām nemarķētām takām plūst intensīvi bezpajumtnieku strautiņi – vienmēr uz centru, tirgu, staciju. Vietām ir atmiņa, un nav brīnums, ka to vislabāk jūt tieši regulācijai nepakļāvīgākie, grūtāk ietekmējamie sabiedrības slāņi. Pat ja tos aizvāks no pilsētas centra, kārtīgie pilsoņi nevar būt droši, ka nekad vairs tos nesatiks, piemēram, sabiedriskajā transportā, kas turpmāk būšot pilsētas satiksmes mugurkauls, un tā joprojām. Mākslai ir vairāk saistības ar saulesbrāļiem nekā ar kultūras institūcijām, kas sakās to pārstāvam: māksla ir neuzvarama, uzbāzīga stihija, kas nelūgta atgādina cilvēkiem, ka visi rāmji, kuros to vēlas ierobežot kultūras institūcijas, ir par šauriem un viegli pārkāpjami.