Šprote ārzemēs garšo labāk

Dažus nacionālos ēdienus pagatavot nav sevišķu problēmu, bet citiem iegādāties kādu no sastāvdaļām, atrodoties "emigrācijā", vienkārši nav iespējams – piemēram, kefīru aukstajai zupai. Lai tikai kāds man pamēģina iestāstīt, ka visus tik garšīgos skābpiena produktus var aizstāt ar jogurtu, tikpat labi varu ieteikt bazilika vai timiāna vietā pievienot dillītes. Tad nu tu ej tāds noskumis, ka nespēj izdabāt savām garšas kārpiņām, un pēkšņi kaut kur ārzemēs (manā gadījumā – Itālijas pilsētā Mačeratā) ieraugi to, par ko biji dzirdējis, bet nekad netiki cerējis atrast, – krievu preču veikaliņu! Protams, tur nav tikai krievu, bet arī ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, latviešu un citu postpadomju tautu iemīļotas preces: biezpiens, pelmeņi, skābēti gurķi, krējums, etiķis, Rīgas šprotes, Laimas konfektes, rupjmaize, kefīrs, saulespuķu sēklas, melnais balzams, šņabis, zefīrs utt. Turklāt šādi veikaliņi atraduši savus pircējus ne tikai lielās multikulturālās pilsētās, bet arī mazpazīstamās vietās. Cenas, protams, visam ir augstākas nekā mājās (Berlīnē saulespuķu sēklu paciņa maksājot divus eiro), bet tas ir to vērts.Šādu veikalu pastāvēšana ir tikai loģisks brīvās darbaspēka kustības rezultāts, jo, ja jau angļi ārzemēs grib iet uz britu krogiem, turki ēst savus kebabus un japāņi nopirkt mīļāko rīsu šķirni, kāpēc gan mēs nevarētu cerēt ieraudzīt veikalā skābo krējumu? Atrast visdažādāko valstu nacionālos produktus var arī lielveikalos, un šādi veikaliņi ir risinājums tikai precēm ar samērā nelielu pieprasījumu. Piemēram, specializētā ķīniešu produktu bodītē var iegādāties kaltētus kukaiņus un citas ar suši jau apsēstajam eiropietim vēl tomēr līdz galam nepieņemamas lietas. Dažkārt runa vairs nav paratsevišķām vietām, bet pat veseliem rajoniem, kā Čainatauna Londonā, kur Ķīnai raksturīgajā stilā iekārtoti vairāki kvartāli.Diemžēl mēdz būt arī tā, ka šie rajoni nav izveidoti oficiāli, lai veicinātu tūrismu un citādu merkantilu mērķu dēļ, bet radušies dabiskā ceļā. Dzīvo, dzīvo savā Lielbritānijas pilsētiņā, bet pēkšņi tirdzniecības vietās kādā ieliņā neviens vairs nemāk angliski – lai saprastos, ir jārunā poļu valodā. Mazām tautām ir vieglāk vajadzības gadījumā spēt integrēties citā kultūrā, pieņemt noteikumus un cienīt tradīcijas, taču lielajām nācijām diemžēl ir tendence veidot nošķirtas kopienas. Tā mazais, nevainīgais veikaliņš var izaugt par valsti valstī, atsevišķu republiku, kurā konkrētās valsts iedzimtie vairs nespēj justies kā mājās. Ar to es tikai gribēju teikt, ka ir forši Itālijā nopirkt skābo krējumu, taču sociālais multikulturālisms turpina radīt pretrunīgi vērtējamus apstākļus, kuros neviens no mums vēl nav sapratis, kā būtu pareizi jārīkojas.Nu ko, labu apetīti!