Ozīrisa nemirstīgā acs

Pavisam stilīgi būtu, ja savu grāmatu Osiris. Sākums Anete Konste būtu nosaukusi Osiris ’94 – gan tāpēc, ka viņa ir slavenā romāna Jelgava ’94 autora Jāņa Joņeva sieva, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka 1994. gads Rīgas kafejnīcu dzīvē bija patiešām īpašs, tad savu darbību sāka daudzas kafejnīcas un restorāni, un to skaitā daži bija īpašāki par citiem, piemēram, Baltijas valstīs pirmais restorāns McDonald’s, Mārtiņa Rītiņa restorāns Vincents un arī ar Andreja Žagara vārdu nesaraujami saistītā kafejnīca Osiris. Šīs vietas apmeklējušo augsto viesu skaita ziņā neapšaubāms līderis ir bijis Latvijā viesojušos karaļu un lielvalstu prezidentu barotājs Vincents, taču īpašas atmosfēras ziņā laikam gan pirmā vieta pienākas Osiris jeb, kā latvieša mēlei ērtāk sakāms, Ozīrisam. Turklāt Osiris (ja neskaitām konveijerrestorānu McDonald’s) ir vienīgais no 1994. gada īpašajiem krogiem, kas izdzīvojuši līdz šodienai, pavisam noteikti vienīgais izdzīvojušais no Andreja Žagara krogiem, tas turpinās arī pēc Andreja aiziešanas mūžībā. Tā kā grāmatā Osiris. Sākums tomēr ir runa ne tikai par pašu sākumu, tad varbūt arī saukt to par Osiris ’94 nebūtu īsti pareizi. Lai gan tā Rīgas vide, kādā 1994. gadā tika dibināts Osiris, bija ne mazāk pilna smagā metāla kā Joņeva Jelgavā ’94 aprakstītā. Tātad faktiski būtu jājautā, vai Osiris dibināšanas brīdī bija vienīgā īpašā vai vienīgā normālā kafejnīca Rīgā. Gan šo, gan citus ar Osiris saistītos jautājumus SestDiena uzdeva Anetei Konstei, kas grāmatas priekšvārdā savu aprakstāmo objektu raksturojusi kā Rīgas kafejnīcu dzīves VIP ložu: "Možā, nemirstīgā acs, kas kolektīvi raugās pār visu augstākajā sabiedrībā un kultūras dzīvē notiekošo. Šodien šeit nāk priviliģētie – tie, kam dzīve ir izdevusies. Politiķi, uzņēmēji, Jaunā Rīgas teātra aktieri, mākslinieki un Mihails Barišņikovs. Ir arī tādi, kas met šai vietai līkumu apkārt, jo domā, ka te nāk tikai snobi, kas apsēžas, pasūta kaut ko dārgu un aprunā cits citu (..) Grāmata nav veidota hronoloģiski, jo ir gandrīz neiespējami noķert, kad un kāpēc viens periods nomaina nākamo. Tomēr ir paaudze, kam Osiris saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš ne noliedzami bija un joprojām ir Osiris sirds." Jāpiezīmē, ka 5. jūnijā atvērtā grāmata ir iegādājama tikai kafejnīcā Osiris. 

Ko tev pašai Osiris nozīmēja, pirms biji ķērusies pie šīs grāmatas rakstīšanas?

Godīgi sakot, īsti neko. Biju tur bijusi dažas reizes ar mammu (literatūrpētnieci, bijušo Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas saimnieci Andru Konsti – red.), ar draudzenēm. Protams, zināju, ka tā ir leģendāra vieta, uz kuru visi dodas pārrunāt kultūras notikumus, simbols kultūras elitei, kas tur sēž un no augšas noraugās. Negribētu teikt, ka snobiskai elitei… bet laikam tomēr snobiskai. Es jau ikdienā eju uz tādām vienkāršākām vietām (smaida).

Kuras ir tavas vienkāršākās vietas?

Nu, Čomskis (bijušais bārs Chomsky Lāčplēša ielā 68). Tā bija alternatīvu, jaunu cilvēku pulcēšanās vieta ar lētu alu, tai beidzoties, izveidojās trīs bāri pēcnācēji: Aleponija Birznieka-Upīša ielā, Čē Dzirnavu ielā un Pils Pārdaugavā pie Smiļģa muzeja.