Sezonu, kas praktiski ir galā, lieliski var raksturot, izmantojot ainiņu no Dailes teātra izrādes Karmena. Tajā toreadori, matadori un banderiljero dejo, attēlodami korridas noskaņu, taču katrs kustas ar nelielu nobīdi, nesanāk sinhroni, un kopumā priekšnesumu, kuram vajadzētu izraisīt dzirksteles skatītāju zālē, māc tāds kā jūnija sākuma gurdenums.
Gurdenums dažādās nozīmēs šosezon ir pārņēmis Latvijas teātri. Iepriekšējo gadu līderu sniegumā parādās pusveiksmes, un kopējais iespaids ir normāls, bet diezgan vienmuļš. Ir mēģinājumi rīkot revolūciju – lai pieminam Trīni Nacionālajā teātrī –, taču realizācija ir pretrunīga un nevienmērīga.
2015.–2016. gada sezonā, ja summējam Spēlmaņu nakts nominācijas, bija redzama ārkārtīgi izteikta Nacionālā teātra dominante. 2016.–2017. gada sezonā ainava ir daudz līdzenāka, un iespējams runāt par zināmu centrbēdzi, īpaši Daugavpils teātra kontekstā, kur tapušas vairākas spilgtas izrādes (Rīgas skatītājiem pagaidām neatrādītas). Urdoši interesanti meklējumi klasikas interpretācijas virzienā sapurinājuši Valmieras teātri, Liepājā atgriezies Sergejs Zemļanskis, pavisam jauns veidojums – mazmazītiņa profesionālā trupa studijteātra Joriks paspārnē, kuras kodolu veido trīs jaunie aktieri, – tapis Rēzeknē, uz kurieni Spēlmaņu nakts žūrija šogad brauca pirmoreiz.
Nekas liels nav mainījies teātra kā ražošanas uzņēmuma statusā. Īpaši to juta maijā, kad vairāki teātri piepeši saražoja pa trim četrām pirmizrādēm, tūlīt pat būdami spiesti sūtīt pastāvīgajiem skatītājiem vēstules ar izdevīgiem cenu piedāvājumiem vai rīkot atlaižu akcijas. Joprojām ir režisori, kuriem teātru noteiktajā laika rāmī neizdodas iekļauties, un notiek kuriozi: pirmizrāde ilgst teju četras stundas ar diviem starpbrīžiem, bet otrā izrāde nākamajā vakarā ir krietni saīsināta un divos cēlienos. Un, ja vienīgais datums, kad kritiķim iespējams izbrīvēt vakaru konkrētajam iestudējumam, ir tieši šis pirmizrādes vakars? Viņš recenziju nevar rakstīt, kamēr izrādi nav redzējis otrreiz, bet vairāk nekā simt pirmizrāžu kontekstā tā ir ekstra, ko bieži nevar atļauties.
Teātru uzdotais ritms noved pie svārstībām kvalitātē. Divu sastāvu dēļ Nacionālā teātra izrādi Zilā skatījos divus vakarus pēc kārtas. Pirmajā viss notika – bija precīza aktieru saspēle un dzīva publikas reakcija. Otrajā vakarā likās, ka izrādei uzlikts tāds kā vāks un trūkst gaisa. Skatītājs, kas atnācis uz šādu izrādi, iepriekšējā vakara publikas entuziasmu un prieku sajust nav spējīgs, jo neko tādu nav piedzīvojis.
Ir izrādes, kuras palaiž pusgatavas, un ir tādas, kuras, rudenī pirmizrādītas, pavasarī jau zaudējušas svaigumu. Tāpēc skatītāju pieredze var būtiski atšķirties un Spēlmaņu nakts nomināciju saraksts, kuru publiskos 19. jūnijā, daudzus var pārsteigt. Tas ir tikai normāli.