Antīkajos stāstos šķietami neatrisināmu scenāriju gadījumos iejaucās dievi un visu atrisināja, tomēr mums nevajag dievus, lai, piemēram, kādu rītu pamostos ar domu, ka jāaizbrauc nopeldēties jūrā pie Kolkasraga un beidzot jāapēd Ragaciema bute. Šovasar, lasot grāmatas savā jumtistabā, pa istabas logu esmu dzirdējusi jau trīs koncertus. Tā kā mana lauku māja atrodas meža vidū pie Daugavas un pretējā krastā slejas Kokneses pilsdrupas, izdzirdēt Andri Kiviču vai grupu Līvi te nav neiespējami. Tas ir iespējams tikmēr, kamēr no upes kāpjošā migla šīs skaņas atnes līdz manam logam. Tās ir skaņas, kas atrodas ārpus manas kartes, tomēr tās ir uztaustījušas takas, pa kurām manī iekļūt. Es neaizveru logu, kamēr koncerts nav beidzies, un Kiviča dziesmas Tu tuvojies sev fonā istabā ielidojušo sirseni vairs negribas noklapēt ar dzejas grāmatu. Tveicīgajās jūlija naktīs tu neesi spējīgs uz noziegumiem, uzkarsušais gaiss mūs visus ir padarījis lēnus, svētīgi nosvīdušus un mierīgus.
Var karstākajā diennakts stundā izdomāt aizbraukt uz mežu pēc gailenēm un mellenēm un, ieejot mežā, savu uzkarsušo miesu atgaiņāt no izsalkušu dunduru bariem, bet tomēr tādam pilošam un degošam turpināt brist pa čaukstošu meža sūnu cerībā atrast vismaz dažas gailenes pusdienu mērcei. Viena gailene mežā atrodas vienmēr. Parasti to atrod vietā, kur esi iegājis mežā. Viskarstākajā diennakts stundā var arī negaidīti iepazīties, un, braucot pa Tērbatas ielu, cilvēks, ar kuru tikko filmējies un kurš tev filmā ir vīrs, saka: es te sen neesmu braucis! Labi, ka te braucam. Jāieiet mūzikas veikalā nopirkt jaunu stīgu ģitārai.
Tādi mirkļi mūs atrod visnegaidītākajās vietās, un tie ir mirkļi, kas nav atzīmēti nevienā kartē. Kad orientējas sirds, prātam karti nevajag uzticēt. Prāts ir slikts kartogrāfs. Var karstākajā diennakts stundā aizbraukt uz ciema veikalu pēc saldējuma un ļaut vietējiem bērniem sevi apšļakstīt ar ūdenspistolēm. Karstumam ir jāļaujas. Īpaši brīžos, kad gaisa temperatūra ir augstāka par mūsu ķermeņa temperatūru. Jūlija drudzis ir jāizslimo, ārstējoties ar sāļā jūras ūdens viļņiem, ar tikko nopļauta siena smaržu, pērkona negaisu un krusu, ar pieskaršanos uguns pārņemtajai zemei, kad viss ilgojas pēc veldzējošas rasas un vēsiem miglas vāliem putekļu nogurdinātajās jūlija acīs. Jūlijs ir mēnesis, kad vienīgā sega naktīs ir mūsu pašu āda un sarunas līdz rītausmai zem klajām debesīm – visskaistākā mūzika.
Mums katram ir sava uguns karte. Varbūt vajag ļaut tai sadegt, lai mēs iemācītos orientēties pēc plaukstu līnijām, kur vienīgais ceļvedis ir sirds pulss.