Skatīties seriālu And Just Like That…, kas dažviet neveikli latviskots kā Un tā tas laiks paiet, ir neērti. Nevis atzīt, ka es augstās mākslas vietā patērēju šādu izklaides produktu (to daru bieži un labprāt), bet tāpēc, ka tas neizklaidē. Noskatījos sesto sēriju un jau domāju, ka tā varētu būt arī pēdējā, bet ne – esot vēl… Kas ir manas neapmierinātības pamatā, un kāpēc joprojām turpinu skatīties šo seriālu? Atmiņas par tā priekšteci Sekss un lielpilsēta, protams. Es ne ar ko neatšķiros no citiem šī seriāla faniem un turpinājuma mērķauditorijas – galveno varoņu vienaudžiem.
Tiem, kas tādi nav un neko par veco seriālu nezina, nemaz nav jēgas stāstīt, ka tas vēstīja par četrām draudzenēm Ņujorkā – emancipētām profesionālēm mazliet ap trīsdesmit – un drosmīgi revidēja kā romantiskās komēdijas žanra klišejas, tā daudzas ar sieviešu līdztiesību, dzimumu lomām un uzvedības stereotipiem saistītus jautājumus. Pietiek atkārtoti noskatīties 1997. gadā uzņemto pirmo sēriju, lai uztvertu seriāla izaicinošo bezkaunību. Kritiķi toreiz rakstīja, ka scenārija autora Darena Stāra sacerētās situācijas vairāk iederētos viņa pārstāvētajā geju kopienā nekā amerikāņu vidusšķiras sabiedrībā.
Mūsu televīzijas kanālos Sekss un lielpilsēta nonāca, ja nemaldos, dažus gadus vēlāk un bija vismaz izglītojošs attīstītas sabiedrības problēmās. Iemetot acis starptautiskajā presē, jāsecina, ka jaunais seriāls, kurā tās pašas aktrises atveido tās pašas varones pēc divdesmit pieciem gadiem, nepatīk nevienam. Daudz komentāru veltīts aktrišu izskatam – lai gan viņas ir lieliskas, tikai, runājot kādas Tenesija Viljamsa lugas varones vārdiem, vienkārši nav jaunas. Pagaisusi ir grupiņas vecākā un seksuāli atraisītākā varone Samanta, savukārt pārējās kļuvušas par samākslotām un visai puritāniskām kundzītēm. Skatītāji un kritiķi viņas vaino atpalicībā no mūsdienu dzīves – līdzjūtību neraisa ne galvenās varones Kerijas bagātā vīra nāve, kas izskatās inscenēta, lai atgrieztu sievieti partnera meklējumu tirgū, ne dāmu pēkšņā ieinteresētība citu rasu un nebināras orientācijas paziņās.
Vai tā varētu būt, ka tik dinamiski raksturi vismaz piecpadsmit gadu ir pavadījuši kā uz citas planētas, atrauti no sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, lai atbild scenārists. Tiesa, seriāls piedzīvoja lejupslīdi jau divos turpinājumos – kinofilmās, kurās sākotnēji neatkarīgās bohēmistes pārvērtās visai mantkārīgās mietpilsonēs, kuru dzīve iemantoja jēgu turīgu vīriešu aizgādībā. Tas varbūt noderēja dārgu zīmolu preču izvietošanai, bet tagad sižeta turpinājumā atspēlējas: skatītāju īgnums un progresīvo kritiķu dusmas nāk pār trim pusmūža sievietēm, kuras atkal jūtas vientuļas, brīžam pārcenšas, lai turētu līdzi laika garam, un neviļus nonākušas reakcionārās pozīcijās, lai gan savulaik pašas bijušas šī laika gara pionieres. Vai šāda reakcija ir taisnīga un iekļaujoša – tas ir jautājums skatītājiem.