Pamostoties nākamajā dienā pēc Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons divdesmitās ceremonijas, jāizberzē acis un jāsaprot, kas ir realitāte un kas – sapnis. Tu, būdams tikai skatītājs, pēkšņi atrodies kaut kur Latvijas Nacionālās operas skatuves dziļumā uz statīviem novietotu planšetdatoru ielenkumā. Pēc balvām tavā priekšā kaut kur no skatītāju zāles negaidīti iznirst grupas Sigma un Zāle, kuru uzvaru esi vēlējies tu, bet neesi bijis gana optimistisks, ka tās līdzīgi novērtējis vairākums žūrijas pārstāvju. Balvu par gada labāko albumu saņem nevis Prāta vētra, bet The Sound Poets, un grupas līderis Jānis Aišpurs pateicības runā jelgavniekus min "tikai" kā savus iedvesmotājus, kad viņus vēl gluži zaļus pirmoreiz kāds draugs parādījis tālajos deviņdesmitajos.
Tas noteikti bijis tikai sapnis – dziesminiece Alise Joste, droši vien būdama pārliecināta, ka šo balvu nesaņems, ceremonijas laikā sēž Radio Naba studijā un raidījumā Ožamais spirts stāsta par visādām dziesmām, kas salauž sirdi ikreiz, kad viņa tās izdzird. Tas viss jau iegūst gandrīz biedējošas krāsas – vai patiešām Alise sadomājusi sadarbībā ar The Sound Poets un Čipsi un Dullo pērn iesākto dziedāšanu latviski turpināt duetā ar Donu, ja jau abi reizē nobastojuši ceremoniju? Un tad pulkstenis skaļi nosit… nē, nevis divpadsmit, bet tikai vienu – pirmo pavasara odu, noslīdot gar sienu un smagi atsitoties pret grīdu. Tas viss patiešām notiek pa īstam? Zāles Marta Kreituse un Pēteris Dragūns jau metas rituālās prieka dejās ballītē pēc ceremonijas, kamēr The Sound Poets kopā ar zelta debitantes un labākas dziesmas autores un izpildītājas Aminatas komandu sarīko alternatīvo āfterpārtiju Lulū picā, jo oficiālajā, kas notiek Coyote Fly, Zelta mikrofona dalībnieki pēc garas rindas izstāvēšanas tiek turēti badā.
Pamostos vēlreiz. Vēders joprojām kurkst. Pienākusi e-pasta vēstule, ka balvas patiešām saņēmuši tie, kas sapnī. Jānis Ozoliņš no Sigmas feisbukā izsaka pateicību par atbalstu, to pašu dara Alise, kura jūtoties "mazliet tā kā satriekta par vakarvakara notikumiem". Nu viņai blakus ozolkoka Austras balvai ir Zelta mikrofons, kas gan, kā teica ceremonijas vadītājs Andris Freidenfelds, nemaz neesot no zelta, taču par Raimondam Paulam piešķirto Dimanta mikrofonu gan šaubām nav pamata. Viss ir noticis pelnīti un pareizi – ārpus Latvijas visvairāk koncertējošais kolektīvs Skyforger nemaz nevarēja nesaņemt balvu par labāko roka albumu, savukārt Zelta mikrofonu par mūža ieguldījumu Pitam Andersonam bija nolemts piešķirt, vēl pirms viņš bija devies viņsaulē. Rokenrols Pita atstātās grupas The Swamp Shakers izpildījumā turpina dzīvot un skan ceremonijas noslēgumā. Mūziķi, laiks pie virpas – latviešu mūzikas vienmēr būs par maz.