Kad apspriežam plānus ar kursabiedriem, viņi ieminas, ka, iespējams, pirmdien lekcijas nenotiks, ja varas iestādes nolems slēgt metro. Taču tas šķiet maz ticams, jo pagājušogad vētras Airīna dēļ satraucās visa pasaule, taču laika prognozes izrādījās pārspīlētas. Arī tagad visi tā domā. Svētdienas rīts sāk ieviest pirmās korekcijas. Saņemu ziņu no kursabiedra, ka mēs nevarēsim vakarā satikties, jo vilcieni pēc pulksten septiņiem vakarā nekursēs. Es vēl neapjaušu, ka tas nozīmē pilsētas paralīzi, jo prātoju, kā lai tiek uz _The XX _koncertu Bronksā. Savus plānus atcelt nevaru, tādēļ braucu uz pludmali filmēt. Metro līnijas galapunktā ievēroju, ka kāda veikala darbinieki nostiprina ēkas logus ar līmlentu. Cilvēku uzvedībā parādās sīkumi, kas atšķir šo svētdienu no citām. Atvadu frāzes "have a nice day" vietā visi saka "stay safe". Piekrastē nav vējaināks kā parasti. Klusums pirms vētras. Dzīvokļa biedrene atsūta īsziņu, mudinot, lai atgriežos mājās līdz septiņiem. Saņemu arī robotzvanu no koncerta rīkotājiem, ka tas atcelts. Otrā krastā ir Far Rockaway, viena no ņujorkiešu iecienītajām pludmalēm ar ģimenes mājām jūras krastā. Var dzirdēt sirēnas, kas aicina iedzīvotājus evakuēties. Tas gan nav īsti padoms, bet pavēle nav pārprotama - Far Rockaway ir sarkanajā, A evakuācijas zonā. Man jāpagūst ar autobusu nokļūt līdz metro, no turienes līdz mājām ir aptuveni stunda. Vilcieni svētdienas pēcpusdienai ir neparasti pārpildīti; lielai daļai cilvēku – pilnas rokas ar pārtikas iepirkumu maisiem.Kā paredzēja mani kursabiedri, e-pastā pienākusi ziņa par to, ka skola pirmdien slēgta. Arī dzīvokļa biedra Alekša darba vieta - restorāns Manhetenā - būs slēgts. Abi mani dzīvokļa biedri Aleksis un Aušra nepavisam nav uztraukušies, jo viņiem vēl atmiņā pagājušā gada Airīna. Toreiz viņi sapirkās daudz konservu, taču izrādījās, ka trauksme ir lieka, jo vētra nebija stiprāka par kārtīgu negaisu. Mēs nesatraucamies. Brīvdiena būs iespēja izgulēties pēc trīs dienu Halovīnballīšu maratona (ja Visu svēto diena ir trešdienā, amerikāņi svinības sāk ar ķirbja grebšanas ballīti iepriekšējā ceturtdienā).Pirmdienas rīts atnes Ziemassvētku sajūtu. Visi guļam līdz pulksten 11 no rīta, brokastīs ēdam pankūkas, un pirmo reizi, kopš dzīvoju Ņujorkā, man nekur nav jāiet. Vētras joprojām nav, vienīgi dzīvoklī ir nedaudz vēsāks. Ideāla diena, lai atgūtu nokavēto skolas grāmatu lasīšanā. Taču tas nav iespējams, jo ir grūti koncentrēties: lasām ziņas, spriežam, kā varētu būt, līdz neizturam un dodamies uz pilsētu. Aleksim un Aušrai ir auto, tāpēc varam aizbraukt uz upes krastu, uz_ Waterfront _Viljamsburgā, no kurienes var redzēt Manhetenu. Pa ceļam ievērojam, ka dažas ēdnīcas joprojām strādā, un ielās sastopami pāris ekstrēmisti uz velosipēdiem.
Platākās ielās jūtam, kā vējš sašūpo mašīnu. Uz mola ir daudz cilvēku, mums par pārsteigumu - arī vairākas ģimenes ar bērniem. Mēģinu filmēt, taču kameras lēca nepārtraukti aizlīst, un es pati līgojos, mēģinot atrast balansu lielajā vējā. Dažu minūšu laikā esam salijuši slapji; pēc brīža ierodas policisti un stingrā tonī saka, lai pazūdam. "This is evacuation zone A. Take a shelter!"
Pārradušies mājās, parbaudām ziņas, taču internets pazūd brīdī, kad tiešraidē noskatāmies šausminošu elektrostacijas sprādzienu. Vējš stipri pūš logos, un vienā brīdī brāzmas ir tik spēcīgas, ka sākam prātot - ko darīt, ja gaisa kondicionieris izkrīt pa logu? Varbūt tomēr jāuzlīmēt līmlentas uz logiem? Nē, laikam par vēlu.
Tagad vienīgos jaunumus saņemam īsziņās no draugiem citās pilsētas malās. Ir laiks tekilas "šotiem" - kopš pagājušās nedēļas halovīnballītes mums palikusi puspudele. Šajā brīdī saprotam vienu mācību nākamajām viesuļvētrām: jānodrošinās ar filmu krājumiem. Amerikas online filmu piedāvājums mūs tā izlutinājis, ka savos datoros neko daudz neglabājam. Atliek Dienvidparka ceturtās sezonas DVD.
Ap pulksten diviem vējš šķiet norimis. Gribam uzkāpt uz jumta, no kurienes var redzēt Manhetenu. Taču mājas saimnieks ir paredzējis mūsu iegribas, un durvis uz jumtu ir slēgtas. Izejam ārā uz ielas, viss mierīgi. Patrulē policijas auto, vējš apgāzis sētu, taču nekas cits neliecina par viesuļvētru. Bušvika ir ne tikai labākais rajons, kur dzīvot māksliniekiem, bet arī labākā vieta, kur pārlaist viesuļvētru.
Turpmākā nakts gan ir ļoti vējaina un lietaina; no rīta izrādās, ka arī telefonsakari nestrādā. Neatceros, kurš no mums garlaicības dēļ sāka kārtot māju, bet, apvienojot pūles, dzīvoklis pēc pāris stundām spīd un laistās. Ko tagad?
Ņemam kameru un braucam uz DUMBO – parku pie Bruklinas tilta, kas vētras laikā bija pilnībā zem ūdens. Atkal nopriecājos, ka mums ir auto. Bruklina izskatās atguvusies: liela daļa veikalu un kafejnīcu strādā, riteņbraucēji atpakaļ ielās. DUMBO parks slēgts, ūdens atkāpies. Beidzot ir vaļā tilti uz Manhetenu, tādēļ braucam uz pilsētu.
Pirmajā brīdī īsti nesaprotam, kas ir citādāk, līdz saprotam - luksofori nedarbojas. Manhetenas downtown joprojām ir bez elektrības. Te gan izskatās spocīgi! Ielas ir slapjas un slidenas, veikali un bāri - ūdens plūdu izdemolēti. Daži veikalnieki sūknē ūdeni no pagrabiem. Iemītnieki pārvietojas ar lukturīšiem rokās, jo vienīgais gaismas avots ir automašīnu lukturi. Atsākuši kursēt arī autobusi, lielākoties gan tukši, jo - kur gan lai kāds tagad dotos?
Otrdienas vakarā beidzot saņemu īsziņu no kursabiedra, kurš dzīvo Manhetenā starp 18. un 19.ielu. Viņš visu šo laiku bijis bez elektrības un sakariem. Es joprojām neesmu sazinājusies ar kursabiedru no Konektikutas, vien zinu, ka viņa ģimene dzīvo sveču gaismā jau kopš pirmdienas vakara.
Mana skola slēgta līdz pirmdienai. Ierastās dzīves atjaunošanās atkarīga no metro satiksmes atjaunošanas. Mēs nezinām, kad tas notiks. Līdz tam man nav nekādu attaisnojumu, lai beidzot izstaigātu savas mājas apkārtni kājām.