Iebraucot kādā valstī un ieslēdzot radio, interesantas un nedzirdētas mūzikas meklētāji cer sadzirdēt kaut ko vēl neizzinātu, paklausīties, kā dziesmās skan vietējā valoda. Līdzīgi kā tie, kuriem nav ieraduma jebkurā pasaules valstī ēst Makdonaldā, grib iepazīt vietējo virtuvi. Diemžēl Latvijā tādas iespējas nav, jo lielākā daļa radiostaciju atskaņo tādu pašu mūziku, kādu var dzirdēt vai jebkurā pasaules malā. Pagājušā gada sākumā Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā deputāti konceptuāli atbalstīja latviešu mūzikas kvotu noteikšanu raidstacijās pēc Latvijas Mūzikas industrijas attīstības biedrības ierosinājuma, bet reāli vēl nekas no vietas nav izkustējies.
Komercradiostacijas uzskata, ka piespiedu kārtā likt tām atskaņot vismaz 40 procentus Latvijā radītas vai Latvijas mūziķu izpildītas mūzikas ir iejaukšanās biznesā, rezultātā kritīsies reitings un līdz ar to – reklāmas ieņēmumi. Tas liecina par aprobežotām zināšanām tajā, kas notiek latviešu mūzikā, uzskatot, ka ar koncertu biļešu rekordistiem Prāta vētru, Donu, Instrumentiem un Gacho viss beidzas. Vēl jo šaurāku Latvijas muzikālā piedāvājuma pārzināšanu pērn apliecināja Star FM pārstāve, vērtējot kopainu pēc Eirovīzijas nacionālās atlases fināla dalībnieku snieguma kvalitātes. Patiesībā Latvijā ir ļoti daudz talantīgu mūziķu, kuri Eirovīzijas virzienā vispār neskatās, jo viņiem vienkārši ir kauns būt kaut kādā kontaktā ar šo balagānu, kas izmisīgi cenšas iegūt nopietna konkursa statusu, bet pat lielā starptautiskā fināla uzvarētāji tikai dažos gadījumos ir kļuvuši par zvaigznēm, kuras klausās un pieņem vēl kāds cits, izņemot Eirovīzijas fanus. Un arī tie, iespējams, 2015. gadā nemaz vairs neatceras 2000. gada uzvarētāju.
Tādas grupas kā Martas asinis, Manta, Bērnības milicija, Hipstokrātija, Dodo, Starmetis, Laika suns, Konstrukcija u. c. būtu pelnījušas, lai to darbus sadzirdētu arī tie, kuri no radio lietošanas vēl nav atteikušies, jo viņiem nav laika vai vēlēšanās meklēt sev tīkamu mūziku internetā. Nupat jaunus un izcilus albumus ir izdevuši latviešu jaunā viļņa un blūzroka veterāni – Ingus Baušķenieks un Alis P. Viņi visi rada mūsdienīgu, konkurētspējīgu mūziku latviešu valodā. Jā, iespējams, daļai no iepriekšminētajiem ierakstu tehniskais līmenis atpaliek no radošā lidojuma augstuma, jo, nesaņemot nekādu atbalstu vismaz atskaņošanas veidā, ne visi var atļauties ierakstu gala apstrādi uzticēt ārvalstu profesionāļiem, un, ja tevi tik un tā neatskaņo, nav jēgas to darīt – labāk palikt zināmiem tikai savā nelielajā uzticamo fanu lokā. Ja nekas nemainīsies, vairākums dziedošajiem "makdonaldiem" dos priekšroku arī turpmāk. Jo, kā teica Rīgā nupat pabijušais latviešu un igauņu izcelsmes skaņu mākslinieks no Vācijas Kalle Lārs: "Ir grūti atrast to, par ko nezini, ka tas vispār eksistē."