Laiks ir aizskrējis otrā virzienā. Atceraties, cik nesen visa laikmetīgā māksla bija kā apsēsta ar futūristiskām vīzijām? Ar tehnoloģijām, kas esot mainījušas pasauli, ar uzvarošu globalizāciju, kas izdzēsusi ģeogrāfiskās robežas, ar visu, kas ir "internacionāls", tas nozīmē – labs, pretstatā "lokālam" – tātad sliktam. Kaut kas tāds kā nacionāls vispār netika pieminēts kā bezgaumīgs. Robežas uz kartes pirmā atpakaļ savilka pandēmija, un izrādījās, ka cilvēki joprojām dzīvo atsevišķās valstīs, kuru robežas var būt grūti pārvaramas, un no valdībām arī tika gaidīta izlēmība un labumi. Tomēr pat tad atradās kārtējais futūristu mierinājums – Zoom, kurā sēdošie pacilāti cits citam stāstīja, ka nav jau nozīmes, kur fiziski atrodas cilvēka ķermenis.
Karš Ukrainā Rietumu bohēmisko buržuāziju atsvieda īstā arhaikā, periodā, kad, kā vēsta Vikipēdija, augstākais ideāls mākslā bija κοῦρος – muskuļots vīrieša ķermenis, vēlams no akmens. Pēkšņi tādas lietas kā valsts, tauta, robežas, zemes dzīļu resursi ieguva pavisam citu saturu. Pasaule aizturēja elpu, sekojot līdzi, kas notiek Harkivā, Mariupolē un pat tādās vietās kā Černobaivka, par ko iepriekš nelikās ne zinis. Izrādījās, katra pēda zemes kādam pieder un kāds cits to iekāro, un tādēļ ir vērts nogalināt. Karš neizrādījās nekāds ne hibrīdais vai tehnoloģiskais, bet pavisam īsts un – vēl trakāk – pat piespieda cilvēkus ar prieku skaitīt kritušos ienaidnieka rindās. Protams, ir ieroči, kurus vīri zilos uzvalkos ir saražojuši neticamā daudzumā un dod vai nedod viens otram, bet mēs taču redzam, ka šos ieročus uz pleciem pārnēsā tie paši dzīvie, veselīgie vīrieši. Un, kamēr politiķi nesekmīgi meklē "diplomātisku risinājumu", katram skaidrs, ka tas ir pilnīgi atkarīgs no militārā (atcerieties Afganistānu).
Situācija mainās, es nezinu, kas atkal būs noticis, kad publicēs šīs piezīmes, bet jau tagad ir skaidrs – karš beigsies tad, kad kādā no pusēm būs pārāk daudz nogalinātu vīriešu. Zinu, zinu, ir izņēmumi, bet diskusija par dzimumu vienlīdzību uz laiku ir atcelta – sievietēm un bērniem ir bēgļu loma, bet vīriešiem nekur bēgt nav ļauts. Cīņa par demokrātiskām vērtībām skan labi, kad to saka sirms džentlmenis, uzkozdams picu kopā ar jau tā labi barotiem algotņiem, kuriem laikus pateikts, ka uz fronti doties nevajadzēs, bet īstam karavīram ar demokrātiju ir maz sakara: no viņa tiek prasīts spēks un izturība, dzelzs nervi, pakļaušanās pavēlēm, naids pret "svešo" un spēja sevī atraisīt maksimālu agresiju. Es gan neņemtos apgalvot, ka tiešie karotāji, κοῦρος, ir kultūras uzmanības centrā, – pēdējā drošā robeža, līdz kurai sniedzas izlutināto Rietumu televīziju uzmanība, ir bēgļu nometnes, bet par dzīvi īstā ellē pastāsta pašu karotāju amatieru video. Mute neveras nosodīt, ka viņi bez mitas apsaukā ienaidniekus ļoti rupjā vārdā, kas varētu aizskart gejus. Par toksiskās maskulinitātes ēnas pusēm mēs noteikti sarīkosim kādu radošo darbnīcu ekoloģiskās kafijas grauzdētavā pēc kara. Pagaidām tā mums, pasaulei drošībā, tīri labi noder.