Bērnībā bija spēle Akmentiņ, lec laukā!, kur aizdomas, ka tieši viņa saslēgtajās plaukstās ir poga vai stikliņš, krita pilnīgi uz visiem. Līdzīgi tagad skatāmies uz garāmgājējiem. Bet tā ir arī solidāra sajūta, jo droši vien līdzīgi jūtas daudzi. Vieglāk ir tiem, kuri arī iepriekš bija ieraduši uzsaukt svešiniekiem jautru hei! vai ko tamlīdzīgu vai vismaz pamāt ar roku, kā šoferi mēdz samirkšķināties.
Šajās dienās esam kļuvuši par tādiem amatierfilozofiem eksistenciālistiem. Man arī jāprāto, cik ātri tomēr pārkārtojas cilvēka maņas un psiholoģija un vai, pēc nezināma laika atverot koncertzāļu un teātru durvis, maz spēsim, iekšēji nenoskurinādamies, apsēsties cieši blakus svešiniekam? Vai kultūras iestāžu direktoriem šādas iespējamās pēcreakcijas dēļ nebūs jārēķinās vismaz ar vēl vienu dīkstāves mēnesi?
Lai gan nepavisam neesmu cilvēks, kurš vilcienā sāk uzreiz sarunāties, klāstīt dzīvesstāstu un cienāt ar līdzpaņemtajiem pīrādziņiem, tomēr šajās dīvainajās nedēļās, kad apkampt svešinieku šķistu cildens pašnāvības akts, ar maigumu atcerējos dažus savus mūža svešiniekus, kuri man katrs savā veidā ir pieskārušies. Ja ne tieši, tad dvēselei.
Kiprā jūras krastā nejauši sastapts vīrietis, ar kuru mēs nez kāpēc saskatījāmies un piegājām viens pie otra. Spārdot beigta krabja čaulu, viņš bez jebkāda ievada sāka stāstīt par savu skaisto astoņpadsmitgadīgo dēlu, kurš esot nosities ar motociklu. Tā kā man nesen bija mirusi mamma un biju ceļā uz kādu mazu kalnu baznīciņu, mēs pēkšņi stāvējām un apkampušies raudājām. Nezinu, vai tas bija īss vai garš brīdis. Neatvadījušies gājām tālāk katrs uz savu pusi.
Citreiz gāju gar Saktas puķu tirdziņu. Bija pavēls vasaras vakars, bija lijis, un likās, ka ir īstais brīdis padungot Sinatras Strangers in the Night. Laikam jau biju aizrāvusies, jo kāds ārzemnieks (tie vēl bija laiki, kad ārzemnieki atšķīrās Rīgas ielās) uzķēra un nodziedāja pretī nākamo frāzi. Divi svešinieki sekundi sasmaidījās, novērtēja mirkli un pazuda katrs savā naktī. Tas gan bija sen, laikos, kad ārsta brīdinājums "nedziediet viens otram virsū" izklausītos kā absurda kalngals.
Kāda anonīma roka pārslānītā Maskavas metro, kur nepārtrauktā straumē gāzās cilvēku masas, apstājās un palīdzēja man uzstutēt uz pleca noslīdējušo mugursomas lenci. Ieraudzīt cilvēka seju un pateikties nebija iespējams, jo pūlis mūs jau nesa tālāk.
Iedomājos, varbūt cilvēkiem tagad pietrūkst tās viņu dzīves daļas, ko pie sevis glabā nejauši sastapti svešinieki, kuru rokas, smalkmaizīti turot, nesmird pēc dezinfekcijas līdzekļa. Tās daļas, kas var notikt spontāni un neplānoti, zibenīgi savērptā dzīves dramaturģijas vērpetē, ja jūs tomēr pārkāpjat divu metru attālumu.
Līdz 12. maijam gan par to daudz neprātojam. Kā saka Raimonds Pauls, kurš nu jau atsāks viens pats spēlēt Radio studijā: "Mums tas draņķis ir jāuzvar."
Inta
Egils
Pravietisnejaukais