Vispirms no tava. Pēc tam katrs no sava. Šis labi zināmais izteiciens attiecas ne tikai uz pamācošu tautas pasaku žanru, bet diemžēl jo bieži – arī uz dzīvi. Ka tikai daudziem tā nākamgad nesanāk ar sociālās apdrošināšanas maksājumu jauno kārtību. Ziņas par to, kādi turpmāk būs šie maksājumi gan darba ņēmējiem un devējiem, gan tiem, kuri strādā pašnodarbināto vai mikrouzņēmumu nodokļa režīmā, var samulsināt ne tikai par gaisīgiem arvien uzskatītos māksliniekus un kultūras darbiniekus, bet pat pieredzējušus grāmatvežus, jo šīs ziņas ātri mainās. Turklāt šajā putrā ir tik daudz nianšu un individuālu (vienlaikus kādai sabiedrības daļai – tipisku) situāciju, ka pamatoti jāšaubās, vai jaunās sistēmas autori politiķi un ministriju ierēdņi tās visas ir pamanījuši un izvērtējuši.
Piemēram, vien retais mūziķis strādā tikai vienā darbavietā (piemēram, uz pilnu slodzi mūzikas skolā vai orķestrī) vai ir tikai koncertmākslinieks pašnodarbinātā statusā. Visbiežāk sastopamies ar šī visa apvienojumu. Tā ir ne tikai tāpēc, ka kultūra ir joma, kurā bez papildu piestrādāšanas dzīvei nepietiek, vai iestāde gribētu krāpties, maksājot aploksnē. Nav arī brīnums, ja pieprasītam koncertmūziķim, kura uzstāšanās kalendārs ir blīvs un saistīts ar tuvāku vai tālāku ceļošanu, ir tikai viens vai divi audzēkņi kādā mūzikas skolā. Pedagogs, kurš māca specifisku studiju priekšmetu, strādā vairākās augstskolās – katrā vien dažas stundas. Viss kļūs redzams konkrētos dzīves piemēros. Arī tas, kā un kam par labu vai sliktu darbosies kārtējās izmaiņas.
Netrūkst arī situāciju, kad pati dzīve veselības vai ģimenes apstākļu dēļ cilvēkam liedz iespēju strādāt pilnā jaudā. Var gadīties, ka objektīvu iemeslu dēļ pat nav iespējams piedāvāt pilnu slodzi. Piemēram, ja mūzikas skolā mācās tikai divi obojisti, arī skolotājam darba vairāk nebūs, jo viņš taču nevar mācīt vijoli vai flautu, ko pats neprot. Arī amatiermākslas kolektīvu vadīšana ir, maigi sakot, mazapmaksāts darbs, kam minimālā alga ir nesasniedzama Elbrusa virsotne. Pērn Rīgā vien darbojās 276 šādi kolektīvi…
Savukārt informācijā par nākamgad gaidāmajiem jaunumiem teikts: ja ceturkšņa ienākumi būs mazāki nekā trīs minimālās algas, starpību starp nomaksāto nodokli un minimālo noteikto nodokli (konkrēti 170 eiro) segs darba devējs no saviem nodokļiem. Kurš no vairākiem darba devējiem tas būs? Tas, pie kura stāv darba grāmatiņa? Un kurš būs tas muļķis, kurš paturēs tik dārgu darbinieku? No tādiem, visticamāk, kratīsies vaļā.
Tā prātojot, kas ar mums visiem būs, nejauši ieraugu feisbukā režisores Māras Ķimeles foto. Režisores publicētajā attēlā redzama nevis viņa pati ar tikko iegūto Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, bet gan… 50. gadu gāzes plīts virtuves stūrī. Režisore taujā, vai ir vēl dzīvs kāds meistars, kurš spētu salabot šādas gāzes plītiņas kloķīšus. Divi jau vairs neklausa. Nu ko lai saka? Varbūt to, ka man arī virtuvē joprojām ir tāda pati plīts. Viens kloķītis veiksmīgi nomainīts ar veca radio slēdzi, bet degļi gan jau kā caurs siets. Un es arī gribu to saremontēt.