Harmsa dzeja bērniem nes sevī to pašu "literāro trakumu un izaicinājumu", kas piemīt viņa daiļradei kopumā: "absurda meistars", "sirreālisma elementi", "futūrisms", "hepenings" – šādi apzīmējumi tiek lietoti, jo ir grūti precīzi noformulēt Harmsa tekstu pievilcības cēloņus. Spēles ar valodu un dzejoļu dinamiskie, jocīgie sižeti padara viņa bērnu dzeju viegli uztveramu un viegli prātā paturamu. Atdzejojot šos darbus latviski, Kārlis Vērdiņš centies saglabāt Harmsa neatdarināmo spēles prieku un negantību.
Grāmata veido arī priekšstatu par šīs dzejas vēsturisko kontekstu, tajā ir daudz kas tāds, kas mūsdienās šķistu pilnīgi neiedomājams: skarbums, vardarbība, militarizētais padomju patriotisms, taču lasot redzams, kā tas viss ironiski pārvēršas savā pretstatā. Harmss savos dzejoļos mums jautā: vai spēle var būt jautra, ja tās dēļ jācieš kādam citam? Vai dzīvē noteikti jābūt tā, ka stiprākais apmāna un pakļauj vājāko? Vai katram puikam jāsapņo kļūt par tankistu vai robežsargu, lai atrastu un iznīcinātu īstus vai iedomātus ienaidniekus?
Mākslinieks Reinis Pētersons Harmsa dzejas interpretācijā apvieno nozīmīgus sava talanta aspektus: melnbaltā zīmējuma meistarību, prasmi izmantot vēsturisku stilizāciju un paradoksālo humora izjūtu. Mākslinieka darbs ir viens no ceļiem, pa kuriem lasītājam nonākt pie Harmsa dzejoļu vēsturiskā konteksta izjūtas, kas saistās ar 20. gadsimta 20.-30. gadu padomju bērnu žurnālu stilistiku.