Zona ir lēģeru literatūras klasika, grāmatā tiek aprakstīti 20. gadsimta 60. gadi, Padomju Savienība, cietums Komi Republikā. Armijas ierindnieks igaunis Pahapils ienīst okupantus un dzimtajā valodā runā tikai ar lēģera suņiem. Kareivis Miščuks strādā aerofotografēšanas brigādē, zog izpletņu zīdu un nonāk pie urkām. Zeks Jeņins, atradis zemē porcelāna lausku ar zīmējumu, piedzīvo “seansu”, viņa biedri slepus vāra čefīru, ievēro blatnoju likumus un galina nost stukačus. Arī lēģera uzraugi prot svinēt dzīvi – Jaungadā smeļ šņabi no boršča grāpja, klīst pa kazarmām atpogātās ģimnastjorkās un kaujas vai iet pie zekiem, ja aptrūcies dzeramā... Domā par sievietēm un tikpat atklāti – par padomju iekārtu.
Šie un citi atgadījumi veido Sergeja Dovlatova (1941–1990) pazīstamākā darba Zona. Cietuma uzrauga piezīmes (Зона. Записки надзирателя) kaleidoskopisko noskaņu. Autors ir dzimis Ufā, Baškīrijā, tiek izslēgts no studijām Ļeņingradas Valsts universitātē, iesaukts armijā un piedzīvo dienestu kā cietuma uzraugs Komi Republikas lēģerī. Pēc atgriešanās Ļeņingradā strādā par žurnālistu un raksta, bet darbus izdod tikai emigrācijā ASV.
"Lasīt viņu viegli. Viņš it kā neprasa uzmanību, neuzspiež savus cilvēciskās dabas prātojumus vai vērojumus, nepiesienas lasītājam. Viņa grāmatas es apriju vidēji trīs četrās stundās, nepārtraukti lasot," stāsta dzejnieks Josifs Brodskis.
"Sergejs Dovlatovs ir viens no tiem autoriem, kurš atklāj, kā ir iespējams rakstīt “pēc tam” – pēc Aušvicas, pēc Rumbulas, pēc Vorkutas, pēc zonas. Viņa proza ir traģikomiska un mani iedvesmo cienīt pašai sevi, neskatoties uz rakstura nepilnībām, kas Dovlatova prozas gaismā atklājas kā cilvēciskums un unikāla iespēja pasmieties," - tā dzejniece un rakstniece Inga Gaile.