Mariana Lekija (1973) tiek dēvēta par vienu no spēcīgākajām balsīm mūsdienu vācu literatūrā, viņai piemīt dziļš un precīzs dzīves vērojums, laba humora izjūta un lakoniska, klusināta izteiksme. Viņa ir dzimusi Ķelnē, mācījusies par grāmattirgotāju, studējusi ģermānistiku un kultūras zinātni Tībingenā, pēc tam radošo rakstīšanu un kultūras žurnālistiku Hildesheimas Universitātē. Viņas pirmā grāmata, stāstu krājums Liebersperlen (Mīlestības pērles), iznāca 2001. gadā, to atzinīgi novērtēja gan kritiķi, gan lasītāji. Kopš tā laika Mariana Lekija ir sarakstījusi trīs romānus.
Ko var redzēt no šejienes iznāca 2017. gadā, uzreiz iekaroja lasītāju sirdis un 65 nedēļas noturējās žurnāla Der Spiegel pirktāko grāmatu sarakstā, saņēma Neatkarīgo grāmattirgotāju balvu kā gada labākā grāmata, šobrīd tulkota jau četrpadsmit valodās, un pēc tās motīviem tiek uzņemta pilnmetrāžas mākslas filma.
Grāmata sākas ar sapni. Vecajai Zelmai, kas nekad mūžā nav pametusi savu ciemu, piemīt apbrīnojams gaišredzīgums, un ik reizi, kad viņai sapnī parādās okapi, jau nākamo divdesmit četru stundu laikā kāds no ciema iedzīvotājiem nomirst. Ciema ļaudis, kas visādi citādi nesliecas ticēt māņiem un pravietiskiem sapņiem, pēkšņi kļūst tramīgi, sāk baiļoties par sevi un saviem tuviniekiem, un varbūtējā pēdējā stundiņā uz āru laužas gadiem ilgi noklusētas patiesības, lai kādu aplaimotu vai, tieši otrādi, satriektu līdz sirds dziļumiem.
Romāns ir smalki saausts stāsts par dzīvi mazā Vestervaldes ciematiņā, par cilvēku attiecībām ar nāvi, pagātni un tradīcijām, par mazo lietu skaistumu un lielu mīlestību. Par Zelmu un viņas kluso pielūdzēju Optiķi, par Zelmas mazmeitu Luīzi un viņas draugu Mārtiņu, par Luīzes tēvu Pēteri, kurš ceļo apkārt pa pasauli, par budistu mūku Frederiku, par Elzbetu, Palmu un skumjo Marlīzi – un, ja tā skatās, arī par visiem, visiem mums.
"Nedomāju, ka manu grāmatu varoņi ir kaut kā sevišķi dīvaini. Katram no mums piemīt kāda dīvainība, man droši vien ir vismaz piecas. Un dīvainības vajadzīgas, lai varoņus varētu iemīlēt." šādi par grāmatas tēlu savdabību un cilvēciskumu saka autore.
"Tas, iespējams, ir viens no siltākajiem un jestrākajiem laikmetīgajiem romāniem, kas iznākuši šogad," raksta interneta žurnāls Sounds and Books.
Grāmatu no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga (1971), kas latviskojusi vairāk nekā trīsdesmit grāmatas, to skaitā Janoša Ak, skaistā Panama, Jutas Rihteres Tur aiz stacijas ir jūra, Britas Tekentrupas Laika noskaņas, Silvijas Vanden Hēdes Lapsa un zaķis, Benedikta Velsa Vientulības gals un citus darbus. Par Anetes Mīrsvas grāmatas Samsona ceļojums tulkojumu 2017. gadā saņēmusi Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu, savukārt Antonijas Mihaēlisas jauniešu romāna Pasaku stāstnieks tulkojums 2016. gadā tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.