Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Amerikāņu režisors Ričards Linkleiters: Mēs esam pakļauti laika ritumam

Amerikāņu režisora Ričarda Linkleitera darbs Boyhood/Puikas gadi – viens no Berlīnes festivāla uzvarētājiem – noteikti ieies vēsturē

Noslēdzies Berlīnes festivāls – par tiem, kas vinnēja, jau rakstīts. Taču no vinnētāju kompānijas, kurā ir gan smalkais stila meistars amerikānis Vess Andersons ar filmu Viesnīca Diženā Budapešta/ The Grand Budapest Hotel (Sudraba lācis – žūrijas Grand Prix), gan franču klasiķis Alēns Renē ar līdz neprātam teatrālo un tāpēc konceptuālo Rileja dzīvi (Sudraba lācis par "jaunām perspektīvām"), gan jaunais ķīniešu brīnums – stilīgais trilleris Melnās ogles, smalkais ledus saņēma galveno balvu Zelta lāci –, gribu akcentēt amerikāņu režisoru Ričardu Linkleiteru un viņa filmu Puikas gadi/Boyhood, kas atnesa režisoram Sudraba lāci.

Faktiski Puikas gadi bija kā svaiga elpa Berlīnes festivāla konkursa 20 filmu gana nomācošajā viduvējībā. Kaut paradoksāli – gadā, kad visu tautu un zemju kritiķi teju vienā balsī sūdzējās par neciešami slikto konkursa programmu, likdami pa vienai, divām bumbiņām visās iespējamās kritiķu aptaujās, filmu uzvarētāju kompānija ir vienkārši spoža. Pat ja kādam ir iebildumi pret ķīniešu trillera "apolitiskumu" un uzvarētāja statusu vienlaikus, tas ir perfekts žanra produkts ar pamatīgu komercpotenciālu. Principā nav ne mazākā iemesla, lai šo filmu kāds nemēģinātu izrādīt Rīgā, teiksim, dažādiem eksperimentiem atvērtajā Splendid Palace, kurš pamazām kļuvis par ļoti nopietnu Eiropas un pasaules kinokultūras demonstrēšanas platformu.

Arī Ričarda Linkleitera Boyhood ir cerības būt Rīgā, vēl tikai jāsagaida amerikāņu kompānijas Universal "hops" un vēlmes apliecinājums šo šķietami riskanto filmu izrādīt Latvijā. Bet pagaidām – saruna ar Berlīnes festivāla Sudraba lāča ieguvēju Ričardu Linkleiteru, kas notika dienu pirms festivāla noslēguma. No Linkleitera filmām Latvijā visplašāk pazīstama ir viņa triloģija – Pirms ausmas/Before Sunrise (1995), Pirms saulrieta/Before Sunset (2004), Pirms pusnakts/Before Midnight (2013) – trīs ar noteiktu laika distanci uzņemtas filmas par vieniem un tiem pašiem varoņiem – Džesiju (Ītens Houks) un Selīnu (Žilī Delpī), kuri agrā jaunībā satiekas uz vienu dienu Vīnē, lai pēcāk savu attiecību stāstu turpinātu jau briedumā un vēlāk – arī precēta pāra statusā. Pasaulē Linkleiters tiek uzskatīts par vienu no vidējās paaudzes nozīmīgākajiem amerikāņu neatkarīgā kino vārdiem, kurš spēj strādāt no studiju un masu tirgus pasargātā radošās brīvības zonā, turklāt piedāvāt unikālu režijas rokrakstu. Linkleitera pasaules izjūtai un arī darba stilam būtiska ir laika, laika rita, arī laika zūdamības sajūta. Tam pierādījums ir arī pieminētā triloģija, kurā divu cilvēku attiecību stāsts tiek izstāstīts laika ritumā, fiksējot arī varoņu (aktieru) reālās, tīri psihofiziskās un ķermeniskās izmaiņas.

Savā jaunajā darbā Boyhood Linkleiters iet vēl tālāk: filmas projekts patiesi ir unikāls, kuram līdzvērtīgu diez vai izdosies atrast. Filma par kādu "vidusmēra amerikāņu ģimeni" ir filmēta 12 gadu, turklāt tas ir strikts māksliniecisks koncepts. Linkleiters ir gribējis fiziski iemūžināt filmas galveno varoņu – puikas Meisona (Ellars Koltreins) un viņa māsas (Loreleja Linkleitere) – reālo izaugšanu un nobriešanu. Taču tas nav pašmērķīgs eksperiments, bet gan meistarīgi veidota filma, kuras centrs ir māte (Patrīcija Ārkete) – perifērijā arī viņas vīrieši, bērnu tēvs (Ītens Houks) un viņas kārtējais vīrs (kopā divi).

Vai nebija bail skatīties uz sevi 12 gadu garumā, citā intervijā vaicāju Patrīcijai Ārketei, un aktrises atbilde bija ļoti godīga – tas bija šausminoši, bet mēs visi zinājām, ka tā būs. Vienīgais secinājums – mēs novecojam nežēlīgi ātri…

Taču ne par novecošanu šis stāsts, kaut reālo aktieru psihofiziskās izmaiņas, satiekoties reizi gadā uz vienu filmēšanas nedēļu, filmai piešķir īpašu autentiskumu – fizikālu reālismu, kaut pati filmas ģimene un tās stāsts ir Ričarda Linkleitera uzrakstīts un radīts.

Sarunā, kas notiek Berlīnes hotelī Regent, piedalās Ričards Linkleiters un puikas Meisona lomas tēlotājs Ellars Koltreins, kuram filmēšanas pirmajā dienā bija seši gadi, bet filmas pēdējā kadrā – astoņpadsmit.

Kā jums izdevās visus šos garos gadus turēt filmas tapšanu noslēpumā?

Ričards Linkleiters. Vai tas bija noslēpums? Centos, lai tā būtu, taču mani laiku pa laikam ir izvaicājuši par šo filmu. Tikko mēs sākām filmēt, tātad pirms 12 gadiem, industrijas izdevumā Variety bija mazs rakstiņš par šo projektu, ko gan es lūdzu viņiem nerakstīt. Pēc rakstiņa filmas nosaukums tika ierakstīts datubāzē imdb. com, un tad visus nākamos gadus laiku pa laikam man dažādi cilvēki ir jautājuši, kas tā par filmu, ko jūs tur filmējat un kuras pirmizrāde būs 2014. gadā? Es vienmēr mēģināju izvairīties no padziļinātām sarunām par šo projektu, nebija jau arī daudz ko stāstīt.

Vai jums bija priekšstats, uz ko bijāt parakstījies?

Ellars Koltreins. Nē, protams. Kā gan sešus gadus vecs bērns var saprast, kas ir filma 12 gadu garumā, ja viņš ir nodzīvojis tikai pusi no šī laika? Mani vecāki abi ir mākslinieki, viņi saskatīja šī projekta potenciālu, uzskatīja, ka tas būs interesanti.

R. L. Iespējams, tas bija ļoti nežēlīgi pret abiem bērniem – gan Ellaru, gan manu meitu, kura filmā spēlē Meisona māsu. Turklāt ir grūti tik ilgā laika posmā noturēt bērna uzmanību un interesi par kaut kādu "bezgalīgu filmu", jo tas, ko bērns ir gatavs darīt sešu gadu vecumā, ne vienmēr viņam šķiet saistoši dažus gadus vēlāk.

Bija ļoti svarīgi atrast arī aktierus vecāku lomām. Un, protams, manas lielākās bažas visu šo gadu garumā bija, ja kāds no šīs filmas "ģimenes" paziņotu, ka vairs negrib filmēties.

Kādi bija šī projekta, šīs unikālās filmas, riski?

R. L. Risku bija ārkārtīgi daudz. Prognozēt nākotni 12 gadu garumā nav iespējams.

Kas bija pašā sākumā, ar ko sākāt?

R. L. Bija filmas struktūra – arhitektūra, pati stāsta būtība. Detaļas, dialogi, nianses nāca vēlāk. Tas ir mans parastais princips – spēcīga filmas naratīva struktūra, ko darba gaitā papildināt ar dažādām niansēm un detaļām.

Filmu savā ziņā var uzskatīt par XXI gs. vidusmēra amerikāņu ģimenes portretējumu. Vai tāds bija jūsu mērķis?

R. L. Jā, es zināju, ka šo filmu noteikti varēs traktēt arī šādi. Taču mans mērķis bija radīt vēstījumu, filmu no bērna skatpunkta, ievērot to nosacītību, kādu stāstam piešķir bērna skatījums uz notiekošo. Tāpēc tajā nav nekādu īpašu, smagnēju detaļu, vai tas attiektos uz politiku vai sociālām norisēm. Šādas lietas bērns parasti neatceras. Gribēju, lai tā būtu sava veida atmiņu filma. Daudz no tā, ko mēs piedzīvojam, kļūst par atmiņām. Ja mēs mēģinām atcerēties katrs savu dzīvi, tās pamatā ir mazas ainiņas, atsevišķi notikumi, nevis vienots laika plūdums. Gribēju, lai filmu veido šādas personiskas detaļas, emocionālas atmiņas, nevis, teiksim, prezidenta runa, kas ir bijusi būtiska attiecīgajā vēstures nogrieznī. Savā ziņā šī ir filma par to, kā bērns uztver un atceras savu dzīvi.

Jums patīk sava veida "seriāli". Vai būs arī filmas turpinājums – nosacīts Manhood/Vīra gadi?

R. L. Pagaidām par to neesam domājuši. Šo filmu apzināti veidoju, kā ieslēgtu bērna pieredzes rāmējumā. Bērns mācās skolā 12 gadu, šajā laikā viņš dzīvo ar vecākiem – tas vien rada noteiktu struktūru, kas iezīmē robežas, arī manas filmas robežas. Kaut gan, kas zina, varbūt būs arī turpinājums – man patīk strādāt ar Ellaru Koltreinu.

Patrīcijas Ārketes lieliski notēlotās mātes abi vīri ir īsti maitas – kontrolfrīki ar alkoholisma problēmām. Vai tas jums ir konceptuāli – stipra sieviete un vāji, bet brutāli vīrieši?

R. L. Nezinu (smejas). Tā sanāca. Jau atkal tas varētu būt skaidrojams ar bērna skatpunkta izmantojumu. Bērni nereti sev vaicā, kāpēc mana mamma dzīvo kopā ar šo tipu, kurš man nepatīk. Kaut nav jau tik traki – Ārketes varonei abos gadījumos ir arī neliels medusmēnesis (smejas), turklāt viens no viņas vīriem ir profesors, pēcāk, kad viņa pati kļuvusi par pasniedzēju, – students. Tas varētu būt konceptuāli.

Vai nebaidījāties, ka no 12 gadu darba var arī nesanākt filma?

R. L. Es katru gadu samontēju uzfilmēto un ļoti labi apzinājos, kurp mēs dodamies, nebija tādas sajūtas, ka projekts nebūtu kontrolējams. Protams, vienmēr var gadīties kas neparedzēts un traumatisks, bet, paldies Dievam, nekas tāds nenotika. Šajā darbā ir ielikts tik daudz domu un jūtu enerģijas, ka ticēju – viss būs labi.

Filma ir piepildīta ar optimismu, ticību, ka viss izdosies. Ne viss vienmēr šajā pasaulē izdodas, taču ir iespēja apzināti darboties, lai tā tiešām būtu. Mēs nevaram simtprocentīgi kontrolēt savu dzīvi, nevaram kontrolēt citus cilvēkus, bet, ja ir ticība un pārliecība, var radīt šādu ideālu kontrolētu pasauli – filmu. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk strādāt kino, veidot filmas – šo pasauli var kontrolēt.

Ko teiksiet par tādu gājienu – jūsu filmas varonis, pieaugušais Meisons, dodas uz Eiropu un… kļūst par Džesiju, proti, jūsu filmas Pirms ausmas varoni?

R. L. (Smejas.) Jā, sanāk tāda eleganta laika cilpa… Iegūsim tipisku Čārlija Kaufmana filmu (Čārlijs Kaufmans – paradoksālu filmu, kas apspēlē laika kategoriju, veidotājs – red.). Sava veida cilpa ir aktiera Ītena Houka izmantošana filmā, kaut gan neraksim tik dziļi. Man patīk strādāt kopā ar Houku, domāju, ka Puikas gados viņš būs lielisks bērnu tēva lomai. Viņš, starp citu, pats ir bijis aktieris kopš bērnības, tālab arī lieliski izprata "savus bērnus" – aktierus.

Vai jūsu bērnība un Meisona bērnība ir līdzīga?

E. K. Jā un nē. Ikdienas norišu ziņā – jā, bet man liekas, ka mana bērnība ir bijusi mazāk banāla, varbūt tāpēc, ka es varēju filmēties 12 gadu garumā.

R. L. Ellars jau astoņu gadu vecumā bija ļoti gudrs puika, viņa gaume bija ļoti attīstīta – filmas, mūzika. No agras bērnības viņš cienījis nopietnas lietas, gluži tāpat kā filmas varonis Meisons.

E. K. Nav jau tādas standarta bērnības, katram tā ir individuāla, kaut, protams, ir līdzības – attiecības ar ģimeni, vienaudžiem, savas vietas meklējumi – viss šis sarežģītais pieaugšanas process. Taču brīnišķīgs ir tas posms, kad tu vari sākt diferencēt sevi no citiem, mēģini attīstīt tos elementus, kas tevi atšķir no pārējiem.

Vai redzat savam piegājienam, vēlmei fiksēt laiku un izmantot vienus un tos pašus aktierus kādu analogu pasaules kino?

R. L. Visērtāk manu filmu ir salīdzināt ar Trifo filmām (Fransuā Trifo – franču jaunā viļņa režisors, kurš XX gs. 60.–70. gados vairākās savās filmās filmēja aktieri Žanu Pjēru Leo no zēnības filmā 400 sitienu līdz vīra gadiem vēlākos darbos – red.). Viņš atgriežas pie viena un tā paša aktiera un varoņa gadu no gada. Puikas gados izmantots līdzīgs paņēmiens, taču vēl te darbojas nepārtraukta vēstījuma faktors – es veidoju vienu filmu, nevis vairākas. Kaut, jā, būtība jau ir līdzīga.

Vai filma nes arī jūsu izaugšanas pēdas? Proti, tajā var redzēt, kāds režisors bijāt pirms divpadsmit gadiem?

R. L. Tā īsti nevarētu teikt, jo, sākot filmēt filmu, režisoram ir jāzina, kādā stilā, kādā manierē viņš to veidos. Tas ir režisora uzdevums – lai šī filma būtu viengabalaina. Arī man tā ir viena filma, viens veselums… Nedomāju, ka ir iespējams, ka filma sākas vienā stilā un pēkšņi filmas gaitā šis stils radikāli mainās.

Kāda bija jūsu meitas reakcija, filmējoties visus šos 12 gadus?

R. L. Ellars vienmēr bija ieinteresēts, viņam nebija šaubu, nebija niķu… Lorelejai aizraušanās ar filmēšanu ar laiku izplēnēja. Tagad gan viņa sevi ir atradusi citā mākslā – sākusi aizrautīgi gleznot. Kad viņa bija mazāka, viņa gribēja spēlēt, gribēja filmēties, dziedāt, dejot. Man liekas, tas bija Harija Potera triumfa gads, kad viņa teju kategoriski mēģināja atteikties no filmēšanās (filmā ir smieklīga epizode ar mazajiem Potera faniem – red.). Tas nenozīmē, ka viņai nepatika Harijs Poters, – bija pieaugšanas problēmas. Vēlāk viņai atkal iepatikās šī izdomātā filmas ģimene un Ellars – viņas filmas brālis, kāda dzīvē viņai nekad nav bijis. Ir tikai loģiski, ka pieaugot bērns iegūst savu interešu telpu un attālinās no vecāku interesēm.

Vai filmā ir arī jūsu bērnības atskaņas?

R. L. Jā, tā ir mana, Ītena Houka, arī Ellara bērnība – puikas gadi. Tā ir personiska filma, bet tā nav autobiogrāfiska...

Vai jums rūp balvas? Teiksim, vai filma iegūs kādu no Berlīnes festivāla balvām?

R. L. (Smejas.) Parasti jau atbild, ka balvas nerūp, tomēr tās rūp, turklāt visiem. Mēs filmā esam ieguldījuši 12 gadu, ja kāds to novērtēs, mēs neteiksim nē.

No kurienes nāk jūsu interese par laika ritumu, tā atstātajām fiziskajām pēdām?

R. L. Mēs dzīvojam laika ritumā, mēs esam tam pakļauti. Viss, kas ar mums notiek, ir laika vara. Arī kino kā māksla ir ļoti saistīta ar laika jēdzienu un gaitu – laiks ir svarīgs arī tajā, kā tiek izstāstīts stāsts. Jo vairāk laika tu ieguldi kādā darbā, lietā, jo dziļāk vari izjust būtību.

Ar Ītenu Houku jums ir ilglaicīgas darba attiecības, kā izdevās piesaistīt projektam Patrīciju Ārketi?

R. L. Kad viņus uzrunāju, abi reaģēja līdzīgi – ko? 12 gadu? –, tas ir traks projekts, ilglaicīga uzticība. Taču viņi abi tajā saskatīja gan izaicinājumu, gan iespējas. Es biju strādājis ar Ītenu, nebiju strādājis ar Patrīciju, bet vienmēr to esmu gribējis darīt. Manuprāt, viņa filmā ienesa pamatīgu krampi un spēku, tā bija tāda mamma, kāda nepieciešama šai filmai, – cīnītāja. Patrīcija pati ir bijusi ļoti jauna māte. Tāda ir arī viņas varone filmā – jauna māte, kurai pašai ir jāizcīna ceļš. Šajā varonē ir līdzības ar manu māti.

Jūsu attieksme pret savām varonēm ir nopietnāka nekā citiem režisoriem vīriešiem. Viņas ir spilgtas, spēcīgas….

R. L. Filmas, īpaši Holivudā, ir vīriešu bizness, tās arī centrējas ap vīrieti. Zināju, ka šīs filmas centrs būs mātes un dēla attiecības, jo vīrieši nāk un iet. Arī manas attiecības ar mammu bija daudz īpašākas nekā ar tēvu.

Kāds jūsu atmiņā ir palicis brīdis, kad uzņēmāt šīs 12 gadu filmētās filmas pēdējo kadru?

R. L. Patiešām – kadrs, ar kuru noslēdzas filma, – Meisons, viņa meitene un saulriets – arī tika uzņemts pats pēdējais, tā ne vienmēr notiek. Es atceros visu savu filmu pēdējā kadra uzņemšanā, tas vienmēr ir īpašs brīdis, taču šis bija vēl jo īpašāks – galu galā mēs pielikām punktu 12 gadu ilgam darbam. Pēdējos četrus piecus gadus mēs bijām tā saraduši, tā bija īpaša, ģimeniska kopība. Tas bija kā dzīvē, mēs zinām, ka tā vienu dienu beigsies, taču tu tam īsti netici līdz brīdim, kad tā tiešām beidzas. Līdz pēdējam brīdim. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja