Jēkabs Reinis ir viens no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem, kura ienākšanu teātrī un karjeras attīstību kritiķi un žurnālisti ir saukuši par žilbinošu. Mācījies Policijas akadēmijā, beidzis Kultūras akadēmijas leļļu teātra aktieru kursu, 2019. gadā kļuva par Nacionālā teātra štata aktieri. Jēkabs Reinis izturēja ugunskristības un tiešām kļuva par jauno Uldi Elmāra Seņkova iestudējumā Pūt, vējiņi!. Kā bija būt uz vienas skatuves ar mammu – aktrisi Lāsmu Kugrēnu? Jēkabs Reinis stoiski, ar humoru iztur šo jautājumu. To vaicājot visi. "Viņa ir aktrise līdz kaulam. Drusku lomā aizpeldēju un to uzreiz redzēju mammas acīs, tad acumirklī savācos," atceras Jēkabs Reinis un uzsver, ka uz skatuves viņi ir kolēģi, kā visi.
Par Ulda lomu 4. kursa students saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada jaunais skatuves mākslinieks. Prasīgā teātra kritiķe Silvija Radzobe recenzijā rakstīja, ka ir "noticis metafizisks akts un atdzimis viņa tēva Jāņa Reiņa talants". Precīzāk – bija piedzimis viņa paša talants.
2022. gadā jaunais aktieris paziņoja par aiziešanu no teātra štata. Šo epizodi aktieris intervijā negribēja izvērst un īpaši paskaidrot. Jēkabs Reinis satiksmē ir pieklājīgs, silts un inteliģents, bet pārmantojis vecāko paaudžu aktieru manieres – prast novilkt robežas un neatvērties jebkurai tēmai pēc pirmā žurnālistu aicinājuma.
Jēkabs Reinis ir ļoti daudz filmējies (UgunsGrēks, Sarkanais mežs, Dvēseļu putenis, Emīlija. Latvijas preses karaliene, Rīgas vārti, Kurmis, Kalev, Circenīša Ziemassvētki, Sisi, Maldupe, Sarkanais šķūnis u. c.).
Intervijas tiešais iemesls ir aktiera jaunākā loma – noslēpumainais miljonārs Džejs Getsbijs režisores Indras Rogas episkajā ballītē Lieliskais Getsbijs. Aktiera uzdevums ir grūts – mēroties ar kino interpretācijām un ballītes pašā "vētras acī" runāt par ilgām, nepiepildītiem sapņiem un neaizpildāmu tukšumu. Jēkabs Reinis atzīstas, ka lomas nekad nedala galvenajās un pārējās. Ziemassvētku laikā viņš labprāt būtu arī pats mazākais rūķītis.
Nospēlētas pirmās Lieliskā Getsbija izrādes. Skatītāji priecājas par labāko ballīti pilsētā. Kā jūs jūtaties? Vai katra loma atstāj savu nospiedumu arī konkrētajā dzīves periodā?
Jā, viennozīmīgi. Katra loma atstāj kaut kādu nospiedumu manā personībā. Protams, katrs aktieris dod kaut ko lomai arī no savas personības. Šī noteikti ir izrāde, kas vēl augs, mēs paši vēl turpinām to attīstīt, attīstīt un attīstīt. Tas ir pats labākais, kas var būt. Ļoti līdzīgi bija ar Pūt, vējiņiem!. Tur arī attīstība notika pa vertikāli uz augšu. Te līdzīgi – tiecamies uz zvaigznēm.
Ko lai dara pirmie skatītāji? Jānāk vēlreiz?
Kāpēc ne? Ja skatītājiem bija interesanti, kāpēc neatnākt vēlreiz? Protams, skatītāji ir dažādi, viens pieņem, cits – ne. Šis ir gadījums, kad, atnākot pēc laika vēlreiz, izrādē noteikti kaut kas būs citādi.
Vai ir arī lomas, kuras savu potenciālu ir sasniegušas jau izlaišanas brīdī, ne vairs pielikt, ne atņemt?
Jā, ir tādas, kuras uzreiz ir gatavas. Es vairāk varētu runāt par kino. Piemēram, Miķelsons filmā Dvēseļu putenis. Kā aizgāju uz kastingu, tā uzreiz ar Dreibergu (režisors Dzintars Dreibergs – U. A.) atradām virzienu, un Miķelsons piedzima. Arī Vitolds Reķis Sarkanajā mežā. Vai – Circenīša Ziemassvētkos, kur es biju autobraucējs Harijs Cipruss, tāds fantasmagorisks tēls. Viņš arī uzreiz bija gatavs. Protams, uzstādījums ir, ka lomai un izrādei ir jābūt gatavai uz pirmizrādi, par to vispār nav runas. Bet tikai tad, kad nāk publika un notiek enerģijas apmaiņa, var saprast, kas darbojas un kas – ne. Attiecīgi var pieņemt kaut kādus lēmumus, kas maina lomu un tēlu, lai precīzāk nodotu autora tēla būtību un domu.
Iestudējumā esat režisores Indras Rogas asistents. Vai tas liecina par jaunu statusu jūsu līdzšinējā aktiera karjerā? Interesējaties par režiju?
Protams, tā ir jauna pieredze. Līdz šim biju reducējis savu darbu uz skatuves tikai kā aktieris – kā strādāt pie tēla un ar partneriem. Mēģinājumos vēroju, kā strādā Indra, kā tiek strādāts ar dažādām komandas grupām – aktieriem, scenogrāfu, gaismotājiem, dejotājiem. Režisoram ir ļoti smags darbs – redzēt visu kopainu un nepazaudēt detaļas. To noteikti esmu ieguvis. Šis man ir jauns virziens, kurā noteikti var attīstīties un iet tālāk. Jautājums, vai es tūlīt lēkšu iekšā kā režisors, – pagaidām atturēšos atbildēt uz šo jautājumu. Tagad man bija iespēja mācīties un piedalīties ar savām idejām. Laiks rādīs.
Frānsisa Skota Ficdžeralda 1925. gadā sarakstītais romāns Lieliskais Getsbijs ir lielā klasika. Kas jums šodien tajā šķiet pievilcīgs un uzrunājošs? Vai nav grūti izveidot savu autentisku kontaktu ar romānu, atmetot visu iepriekš dzirdēto?
Ļoti interesanti, ka ir pagājis vairāk nekā simt gadu kopš romāna uzrakstīšanas. Darbs ir tapis pēc kara, un mūsdienās karš notiek tepat Eiropā, pie mūsu namdurvīm. Sajūtas ir ļoti līdzīgas. Kā tas ir, kad tu saproti, ka vienā dienā viss var mainīties. Vienīgā atšķirība, ka tolaik karš jau bija pagājis un cilvēki nāvi jau bija piedzīvojuši ļoti personiski. Latvijā, paldies Dievam, mums nav šādas situācijas. Gribējām noķert sajūtu, ka šodien tu esi, bet rītdien – neesi un ka tas ir tik trausli. Un ko tas dod? To, ka mums šajā izrādē gribas dzīvot ar pilnu krūti, nedomājot, kas būs rītdien. Aizmirst kara šausmas. Priecāties un novērtēt laiku, kas mums katram ir atvēlēts. Rītdiena var arī nepienākt. Tas ir viens no punktiem, kam pieskaramies. Tāpēc visa tā ballīte un uguņošana.
Bet dzīvē? Tāda bezgalīga ballīte diez vai var nomierināt mūsu eksistenciālās bailes un nemieru. Sanāk dzīres mēra laikā.
Manuprāt, ļoti svarīgi ir novērtēt to, kas mums jau ir, būt pateicīgiem par to. Mūsu tauta ir ļoti sīksta. Mēs kā zāles asni ataugam un tiecamies uz gaismu.
Runājot par Ficdžeralda darbu, tajā tomēr raksturīga šī aizmiršanās un dzīvošana šodienā. Getsbijs vēlāk nonāca pie zvaigznēm, bet tik un tā viņš nejutās īsti apmierināts. Protams, visu laiku mesties tādā dzīves virpulī būtu apgrūtinoši. Var arī pamainīt – tikpat labi mierīgas pastaigas mežā vai gar jūru būtu dziedējošākas nekā nemitīga ballēšanās.
Man jūsu izrādē šķita, ka tās ir tādas izmisuma dzīres, afektētas, ekstātiskas, bet bez īsta prieka, nespējīgas nekādi aizpildīt varoņu dvēseles caurumus.
Absolūti! Tās ir dzīres caur asarām. Tu smaidi, smejies, bet iekšēji asiņo un raudi.
Cik tālu jūs sevī ielaižat lomas tēmu? Vai, veidojot Getsbiju, nācās arī parevidēt savu dzīvi?
Es atkal teiktu, ka ikviens mākslinieks jau ieliek kaut ko no savas personīgās dzīves. Ja vari, mēģini atsperties no sevis. Ja ne, mēģini atrast kaut ko līdzīgu.
Kas un kāds ir Getsbijs jūsu versijā? Ārējā plānā viņam ļoti svarīga ir nauda un statuss. Jūs pārzināt, kas viņā notiek, kad ciemiņi ir aizgājuši un viņš paliek viens.
Pieturoties pie autora – Getsbijs ir uzaudzis nabadzīgā fermera ģimenē. Viņš nekad nav atzinis nabadzību un gribējis būt kaut kas vairāk. Protams, nauda un statuss viņam ir svarīgs, bet es negribētu reducēt, ka tas ir viņa vienīgais uzdevums dzīvē. Nē.
Džejs vēlas būt pieņemts un mīlēts, lai arī šī sfēra būtu piepildīta. Caur Deiziju viņš to redz. Beigās viss izvēršas kā izvēršas – Getsbijs aiziet karā, Deizija paliek viena un apprecas. Viņš šajos piecos gados nosolās, ka izcīnīs savu vietu šai saulē. To viņš izdara, mēģinot pierādīt sev un citiem, ka nav sliktāks par Ņujorkas smalko sabiedrību. Getsbija traģēdija ir, ka tā sabiedrības daļa viņu nepieņem. Diemžēl viņa izsapņotais sapnis, ka viņš būs kopā ar Deiziju savas dzīves augstākajā punktā, jau ir pagājis, un sapnis beidzas tieši tajā dienā, kad viņi pēdējo reizi redzas pirms kara. Tā ir viņa lielākā traģēdija. Arī Niks viņam saka: "Bet, Džej, pagātni nevar atsaukt." Getsbijam tas pilnīgi nav saprotams, jo viņš pats ir uzbūvējis savu ilūziju. Viņš tai tic, jo tā ir viņa realitāte. Viņam saka – šis krēsls ir sarkans, bet viņš to redz zilu. Un jūs mani nepārliecināsit! Getsbijs saka: "Nē, pagātni var atsaukt, un es to pierādīšu!" Viņam ir šī pārliecība. Arī pašās beigās, kad viss ir sabrucis, viņš izvēlas sapni saglabāt, jo tas ir vienīgais, kas viņam ir.
Jūsuprāt, viņš tiešām mīl Deiziju vai viņa ir tikai stratēģiskā plāna daļa?
Es daudz un dikti esmu domājis par šo jautājumu. Domāju, ka jebkurš cilvēks grib būt mīlēts un atzīts, un Getsbijs to redz Deizijā – ka tā ir tā iespēja. Tur ir tīrā mīlestība, kam nāk klāt viss iepriekš uzskaitītais.
Bez varoņu attiecību līkločiem Lieliskais Getsbijs ir arī izteikta kostīmu izrāde, kurā kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone jums piedāvā sajust 20. gadu modes garšu. Kā jūs jūtaties savā baltajā uzvalkā ar sarkaniem loferiem? Cik jums svarīgs palīgs lomas veidošanā ir kostīms, rekvizīti un dažādas detaļas?
Protams, tērpi daudz palīdz. Atceros, vienreiz tēvam prasīju: "Kā tu strādā pie lomām? Kā tu veido?" Man liekas, biju toreiz pirmajā kursā. Viņš laikam negribēja šausmīgi iedziļināties jautājumā un pateica: "Nu kā – uzvelc augstāk bikses un jau jutīsies savādāk." Tas bija domāts kā joks, bet sava taisnība tur ir.
"Getsbijam Ulda Siliņa Nika teiktais: "Bet, Džej, pagātni nevar atsaukt", ir pilnīgi nesaprotams, jo viņš pats ir uzbūvējis savu ilūziju. Viņš tai tic, jo tā ir viņa realitāte," sava Getsbija galveno iekšējo konfliktu atklāj Jēkabs Reinis. Foto – Kristaps Kalns
Šajā brīdī atcerējos Jāņa Reiņa leģendāro večuku Taukšķi diplomdarba izrādē No saldenās pudeles. Nez cik augstu tur bikses bija savilktas.
Jā, es tad vēl nebiju dzimis, bet zinu to tēva lomu.
Jums laikam pa īstam vecu cilvēku nav sanācis vēl spēlēt?
Ir. Akadēmijas laikā. Man ļoti patīk raksturlomas. Man to ir šausmīgi maz. Vienīgā raksturloma man ir Aigara Graubas filmā Circenīša Ziemassvētki. Man ļoti, ļoti patīk raksturlomas! Studiju darbos esmu bijis gan cienījama kundzīte, gan vecs vīriņš.
Pagaidām jūsu ārējo faktūru izmanto galvenokārt vīrišķīgām varoņlomām. Cerams, režisori, šo lasot, saausīsies.
Jā, es gribētu kādu raksturlomu.
Tāpēc, ka ienāk humors, atsvešinātība un var padauzīties?
Arī, jā, laikam. Kad visu laiku ir lielu pārdzīvojumu lomas, gribas kaut ko nedaudz gaisīgāku.
Jūsu lomugrāfijā liels akcents ir uz kinolomām. Vai piedāvājumi kino turpinās?
Jā. Nākamgad nāks klajā Dzintara Dreiberga filma par basketbola komandas TTT pirmajām meitenēm. Agnesei Budovskai ir galvenā Dzidras Uztupes-Karamiševas loma. Es atveidoju viņas vīru Aleksandru Karamiševu, kurš 50. gados bija rallists. Tā ir izaicinājumiem bagāta loma. Ir jābrauc ar veco "Kārlīti". Gonkojām pa aizsalušu ezeru. Interesanti.
Jums ir bijušas daudzas lomas, kas prasa izstudēt vēsturisko kontekstu. Vai jūs aizrauj šis papildu intelektuālais darbs lomas sagatavošanā?
Jā, protams. Daudzi apgalvo, ka vēsturisko filmu mums ir ļoti daudz un vajadzētu kaut ko mūsdienīgāku. Savā ziņā es tam piekrītu. No otras puses – mūsu vēsture ir bagāta un interesanta, un tas lielai sabiedrības daļai patīk. Mums ir bijis okupācijas laiks, kad vēsturi varējām skatīt tikai no viena skatpunkta. Tagad varam brīvi runāt par savu vēsturi un to atainot. Man tiešām ir pārliecība, ka pagātne ir mūsu saknes, tagadne ir stumbrs un koka zari ir mūsu nākotne. Ja mēs nezināsim, kur ir mūsu saknes, nebūs ne stumbra, ne zaru un koks nespēs augt.
Jums mūsdienu dramaturģijā, šķiet, pagaidām īsti nav sanācis spēlēt?
Esmu spēlējis pie Elmāra Seņkova Pīļu medībās kursa darbā, luga bija adaptēta šodienas realitātei. Es biju oficiants – Vampilova ieliktais mefistofeliskais tēls. Jā, tā laikam ir vienīgā šāda loma.
Par kādām tēmām, jūsuprāt, teātrim vajadzētu runāt oriģināldramaturģijā un iestudējumos? Kādi sabiedrības konflikti jūs pašu satrauc visvairāk, un ko jūs gribētu redzēt uz skatuves pat ne kā aktieris, bet skatītājs?
Nevaru jums pateikt kaut ko vienu. Ar ko nu mēs katrs varam identificēties. Aktualitāšu mums apkārt ir ļoti daudz, bet tas jau ir režisora uzdevums – kāds ir viņa redzējums, ar ko viņš grib dalīties, par ko runāt. Protams, vajag mūsdienīgo. Es tagad vairāk runāju par kino. Teātris, man liekas, ir laikmetīgs, bet kino varētu būt vairāk. Varētu izšaut korķus ar mūsu tagadējām aktualitātēm ne tikai Latvijā, bet arī uzrunājot citu valstu skatītājus. Tas noteikti ir virziens, kurā vajadzētu iet un strādāt.
Cik jums svarīgi ir nonākt un konkurēt starptautiskajā profesionālajā apritē? Ginta Zilbaloža animācijas filmas Straume triumfālais ceļš pasaulē apliecina, ka tas ir iespējams.
Jā, lielisks piemērs. Tas ir aktuāli, visa puzlīte saliekas kopā, un ir brīnišķīgs rezultāts. Mums ir brīnišķīgi režisori un aktieri, mākslinieki, scenogrāfi, operatori un gaismotāji. Ceru, ka laika gaitā mums aizvien vairāk izdosies paplašināt sadarbību ar citām valstīm. Tagad jau tas notiek, bet vēl, vēl, vēl. Mēs esam pierādījuši, ka esam augsta līmeņa speciālisti, kuri var taisīt augstas raudzes filmas.
Vai jums kā aktierim ir ambīcijas būt starptautiski pazīstamam? Vai labāk kā Antiņam nedomāt par to princesīti stikla kalnā un gūt gandarījumu no reālā procesa?
Jā, laikam nedomāt par to. Piemēram, ja es piedalos filmā, būtu interesanti, ja to rādītu Kannās vai Berlīnes kinofestivālā, vai kādā citā Eiropas filmu festivālā, lai redz, ka Baltijas valstīs, Latvijā, arī ir tāda pati dzīve un problēmas. Un kāpēc ar to nepadalīties?
Kurš radošā procesa brīdis jums sagādā lielāko gandarījumu? Vai ar katru lomu ir citādi?
Varētu salīdzināt ar to, kā restorānā gaidi ēdienu. Paņem ēdienkarti – tas ir brīdis, kad tev piedāvā lomu. Tad tu esi izdarījis pasūtījumu un gaidi – tas ir mēģinājumu process. Kad izrāde ir gatava, šķīvis ir atnests un tu sāc baudīt maltīti. Tas ir liels, garš process, kurā katrā stadijā ir savs gandarījums un ieguvums.
Vai lomas veidošanu izjūtat kā darbu vienatnē, kur neviens cits īsti nevar palīdzēt? Kāda mijiedarbība uz skatuves veidojas ar kolēģiem?
Partneris jau ir galvenais. Ja runājam par Getsbiju, man ir brīnišķīgi partneri. Madara Reijere, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš, Liene Sebre, Juris Lisners – mana tēva kursabiedrs, Uldis Anže. Paldies arī Indras Rogas kursam, kas, skraidot apkārt pa visu teātri, ienes citu dimensiju. Viņi tiešām ir malači, ka ir tik advancēti un tik cieņpilni izturas pret teātri, sevišķi pret Latvijas Nacionālo teātri. Šis tomēr ir nacionālais (uzsver vārdu – U. A.) teātris, tradīciju teātris. Tas mūsdienās, man liekas, ļoti svarīgi. Šeit ir jābūt cieņai pret mākslu. Kā savulaik teica mūsu korifeji – kādreiz uz teātri nāca kā uz templi. Tā ir svēta lieta. Redzu, ka šim kursam ir pietāte pret teātri. Par to tiešām ir liels prieks.
Kā, jūsuprāt, ir mainījusies aktiera profesijas izpratne XXI gadsimtā? Ir novērojams, ka romantiskā, ideālu pilnā attieksme ir mazinājusies par labu pragmatiskākai, reālistiskai pieejai – vienkārši viena no profesijām profesiju reģistrā. Vai jums arī teātris ir templis?
Man, protams, kā teātra bērnam teātris tiešām ir templis. Es izjūtu pietāti un cieņu pret visiem tiem, kuri kādreiz šeit ir spēlējuši un ziedojuši savu darbu, veselību, enerģiju un priecējuši skatītājus gadu desmitiem (Jēkabs pamet skatienu uz aktieru portretu galeriju, zem kuras sēžam – U. A.). Protams, laiks mainās. Sevišķi mūsdienu dzīves ritumā, es uzskatu, var pamainīt sadarbības formu. Svarīgi jau ir tas, kā tu pats iekšēji izturies pret teātri. Var kā es, kurš nav štatā, bet ārštatā, tomēr cieņa un pietāte pret šo ēku un vietu man ir visu laiku.
Tas ļoti bija jūtams arī portretraidījumā par aktieri Jāni Kubili, kurā jūs viņu izvaicājāt un kopā skatījāties fotogrāfijas. Ko jūs esat paņēmis sev no šī brīnišķīgā kunga un leģendārā aktiera?
Tas bija raidījums par godu Jānim Kubilim uz viņa simtgadi. Viņš ir apbrīnojams. Simt gadu vecumā viņam bija tāda vitalitāte un harisma! Viņam Dievs daudz ir devis. Esmu pateicīgs, ka man bija iespēja ar viņu iepazīties. Viņš piekrita šim raidījumam. Kubilis ir strādājis arī ar manu mammu. Viņiem vienmēr ir bijušas brīnišķīgas koleģiālas attiecības. Vēl man ļoti tuvs ir tas, ka Jānis Kubilis ir no Neretas, Sēlijas. Mēs aizbraucām arī uz viņa pusi, kas deva klāt papildu dimensiju. Egons Dombrovskis ir no Ilūkstes, Jānis Reinis – no Subates, Kubilis – no Neretas.
Vai Jānis Kubilis jums deva kādu koleģiālu aktiermākslas padomu? Lai gan, man šķiet, šis elegantais, ieturētais kungs nebija cilvēks, kurš nāktu virsū ar saviem padomiem, kamēr kāds pats nav vaicājis.
Viņš tiešām neko neteica, ja pats neprasīji. Bet no viņa ieguvu pamatīgumu.
Vai jums ir bijis kāds brīdis, kad, ienākot profesionālajā aktiermākslā, teātrī un kino, sagruva kādi studiju laikā būvētie priekšstati?
Mani nav izbrīnījis absolūti nekas. Par šo profesiju nav bijis nekādu ilūziju. Esmu tikai pārliecinājies, ka viss tā arī ir, kā es redzēju bērnībā (ar smaidu). Šajā visā no bērna kājas esmu redzējis pietiekami daudz ērkšķu. Tas pats turpinās. Caur to visu ir jāiziet.
Bet ir vērts?
Nu, protams. Vērts ir vienmēr, ja tu seko savam aicinājumam. Tas, man liekas, ir katra cilvēka galvenais uzdevums – darīt to, ko tu tiešām vēlies darīt. Un jebkurā vecumā un brīdī tu vari kaut ko mainīt. Galvenais – darīt to, kāpēc tu esi šajā pasaulē.
Kad jūs to sapratāt?
Es to sapratu pavēlu. Iekšā tas ir bijis visu laiku, ka radošais ir tas, uz ko vajadzētu vērst uzmanību, bet trūka uzdrīkstēšanās to darīt. Vienā brīdī bruņas nokrita, un es sapratu, ka nu ir tiešām pēdējais laiks un kaut kas lietas labā ir jādara. Ir gājis visādi. Sanāk – nesanāk – tā ir cita lieta, bet vienkārši es daru, kas man ir jādara, un par to ir gandarījums. Tā ir tā foršā sajūta.