Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Ātrāks ceļš uz uzvaru. Intervija ar aktieri Maksimu Buselu

"Eižens Finks bija īpašs, un būt atšķirīgam no citiem vienmēr ir sarežģīti, tāpēc stāsts ir par balto vārnu mūsu sabiedrībā," saka aktieris Maksims Busels, kurš atveido galveno lomu rokoperā Sfinksa

Nē, manis nav, es esmu izdomāts! Šodien VEF Kultūras pilī notiks Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas Sfinska jauniestudējuma pirmizrāde Rēzijas Kalniņas režijā. Tas ir muzikāls stāsts par slavenā pareģa Eižena Finka suģestējošo likteni. Viņš ir viena no neparastākajām un noslēpumainākajām personībām XX gadsimta Latvijā. Galvenajā lomā iejutīsies Maksims Busels. Aktieris ir pazīstams ar savām lomām Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kurā viņš spēlē izrādēs Hamlets, Kaligula un 1900. Leģenda par pianistu. Sestdien, 24. februārī, Sfinksa viesosies koncertzālē Cēsis. Pavasarī šī Producentu grupas 7 veidotā izrāde būs skatāma visā Latvijā (otrs Eižena Finka atveidotājs būs aktieris un dziedātājs Emīls Kivlenieks).

Intervijā KDi Maksims Busels stāsta par savu darbu rokoperas jauniestudējumā.

Kāpēc, jūsuprāt, Sfinksa ir aktuāla tieši tagad?

Mēs dzīvojam vēsturiskā brīdī. Kopš sākās karš, es gandrīz jebkurā dramaturģiskajā materiālā redzu šo aso aktualitāti, it īpaši rokoperā Sfinksa, jo tās galvenais varonis Eižens Finks dzīvoja nemierīgos laikos un tika izsūtīts uz Sibīriju. Tas ir stāsts par cilvēku, kas meklē mierpilnu pasauli, bet saskaras ar daudziem šķēršļiem, kuru dēļ viņš aug kā personība un kļūst stiprāks, jo jebkuras sāpes, kuras mēs pārvaram, padara mūs stiprākus, bet bieži vien nedara laimīgākus, precīzāk sakot, visbiežāk nedara laimīgākus.

Sfinksa ir stāsts par cilvēku, kurš mēģina saprast, kā dzīvot šajos nemierīgajos laikos. Eižens Finks, Hamlets un Kaligula ir mazliet līdzīgi tajā, ka mēģina saprast, kas notiek ar pasauli.

Vai visi pieminētie varoņi un šo izrāžu dramaturģiskais materiāls jums palīdz saprast, kas notiek ar pasauli?

Jā, tas palīdz saprast, kas notiek, bet no tā kļūst vēl skumjāk, jo es saprotu, ka viss atkārtojas un cilvēki nemācās no savām kļūdām, tāpēc es no tā grimstu vēl dziļāk neizpratnē par to, ka cilvēki savā attīstībā ir gājuši uz priekšu, bet joprojām nespēj atrisināt konfliktus dialoga formā. Ievelkoties notikumiem, cerība kļūst arvien trauslāka. Man pašam šajā situācijā palīdz māksla: dažreiz es jūtos stulbi, ka laikā, kad Ukrainā notiek karš, mēs kāpjam uz skatuves, bet pēc tam tikpat skaidri saprotu: ko citu es varu darīt?! Turklāt māksla ļauj sarunāties ar skatītājiem un apgaismot viņus ne tik daudz racionāli, cik emocionāli, un veicināt viņos līdzjūtību.

Daži cilvēki jautā: cik var runāt par vienu un to pašu?! Man šķiet, ka runāt par citām tēmām šajā laikā nav pārāk nopietni, bet runāt par aktuālo nozīmē ātrāku ceļu uz uzvaru.

Kā jūs veidojāt savu tēlu izrādē Sfinksa?

Kad sāku iepazīties ar varoni, dramaturģiskajā materiālā meklēju to, kas sinhronizējas ar mani, un sajutu to, jo mūsu profesijā nepietiek tikai ar prātu. Jau pēc tam noskatījos Latvijas Nacionālā teātra izrādes ierakstu ar Ivaru Stoninu galvenajā lomā. Man tā patika, bet uzreiz bija skaidrs, ka mans Eižens Finks būs citāds, jo neviens nezina, kāds viņš bija, un līdzīgi kā Hamletā katram aktierim viņš ir savs. Personīgs.

Man patīk izmantot faktus no biogrāfijas, un šajā gadījumā mani piesaistīja tas, Eižens Finks bija fotogrāfs. Iztēlē sāka raisīties jautājums, kāpēc viņš ar to bija aizrāvies un pat bija atvēris vairākas fotodarbnīcas. Man šķiet, ka viņš kā gaišreģis cieta no tā, ka viņš redz cilvēka nāvi, bet neko nevar izdarīt. Viņš nevar viņu izglābt, bet fotogrāfija ir iespēja apstādināt mirkli un nofiksēt to. Domāju, ka Eižens Finks šajā nodarbē atrada savu mieru. Fotogrāfija ir atmiņa, un atmiņa caurvij visu mūsu iestudējumu.

Laikmets Eiženu Finku gandrīz saberž kā graudu starp dzirnakmeņiem, tāpēc viņš jūtas kā vērsis, kas izlaists arēnā. Eižens Finks ir iesprostots apstākļos, kuros viņam visu laiku ir jācīnās, taču fotogrāfijās viņš ir redzams vienkāršs, smaidīgs un gaišs. Cilvēcība ir gaisma, kas ir īsts spēks, un gribas ticēt, ka tas ir spēks, kas var pārvarēt jebko.

Kas bija šīs nemitīgās cīņas galvenais iemesls?

Daudzi Eiženu Finku uzskatīja par šarlatānu. Teikšu godīgi, arī es kā Maksims Busels pārāk neticu gaišredzībai, bet es kā aktieris ticu viņa spējām, jo aktiera profesija bez ticības nav iespējama – tā ir nepieciešama, lai radītu tēlu. Man šķiet, ka Eižens Finks nevarēja tikt pāri tam, ka viņam neticēja, un mēs savā iestudējumā mēģinām maksimāli pietuvināties tam, lai viņam noticētu, jo nav arī atbildes, kā viņam izdevās paredzēt Zigfrīda Annas Meierovica un Jāņa Čakstes nāves apstākļus.

Vai esat pētījuši gaišreģu un pareģotāju tēmu kā tādu?

Jā, lasot par viņiem, nevis satiekoties klātienē. Es iedomājos, cik skaists saliktenis – gaišs un redzētājs. Kad veidojām rokoperas Sfinksa fotosesiju, mēs aizrāvāmies ar kristāla lodes izmantošanu, bet beigās sapratām, ka tas nekam neder. Viņš vienkārši redzēja, tāpat kā Vanga vai kāds cits. Man bija interesanti pieskarties misticisma tēmai, kurai, kā jau teicu, pārāk neticu, bet ticu, ka bija šāds cilvēks un ka viņš bija īpašs. Būt atšķirīgam no citiem vienmēr ir sarežģīti, tāpēc stāsts ir par balto vārnu mūsu sabiedrībā.

Vai ar dramaturģisko materiālu rokoperā režisori var apieties brīvi? Kādas ir iespējas?

Mēs neesam darījuši pāri ne dramaturģiskajam materiālam, ne mūzikai, kura rāda virzienu un pasaka priekšā intonācijas. Kopā ar režisori Rēziju Kalniņu esam meklējuši iespēju to papildināt ar dubultplānu kā Antona Čehova lugā – ka runā vienu, bet domā kaut ko citu un tas ietekmē to, kā skan melodija

Esat teicis: "Vienmēr esmu gribējis dziedāt latviešu valodā." Kā veicas?

Esmu piedalījies komponista Artura Maskata teātra mūzikas autorvakarā, bet tagad pirmo reizi esmu iesaistījies tik vērienīgā muzikālā iestudējumā. Kopā ar vokālo pedagoģi Ilzi Dzenīti esam daudz strādājuši, lai mūzikā patiešām izdotos translēt domas un sajūtas, kā arī esam uzlabojuši manu latviešu valodas izrunu. "Es sen vairs nezileju, kundze, un miklas neminu jau sen." Uzreiz citi vārdi! Šādas nianses ir ļoti svarīgas.

Kā jūs, būdams dramatiskais aktieris, izjūtat rokoperas un mūzikla specifiku?

Tas ir sarežģīts žanrs, jo ir jāmāk ne tikai spēlēt, bet arī dziedāt un dejot. Dramatiskā aktiera darbības centrā ir vārds. Katrā nākamajā izrādē tu vari šo vārdu pateikt citā noskaņojumā un attiecīgi tonī – turēt domu, bet pateikt citādi. Savukārt muzikālā iestudējumā ir vairāk ierobežojumu, jo ir melodija, kurā ir jātrāpa notīs, un vienlaikus tas ir jāizdara ar domu un jūtām, kas var būt dažādas, tāpēc ir jādzied tā, lai šajā stingrajā formā tas būtu saklausāms un sajūtams. Ir cilvēki, kuriem nepatīk šis žanrs, jo viņiem šķiet, ka tas nav pārāk dabiski, ja kāds izdzied, nevis pasaka: "Es tevi mīlu!" Gaume var būt dažāda, bet mans mērķis ir tāds, lai izrādes apmeklētāji aizmirstu, ka mēs dziedam.

Vai ir kādi aktieri, no kuriem jūs mācāties un iedvesmojaties?

Vienmēr ir kāds etalons, parasti tie ir ārzemju aktieri. Kopš noskatījos Londonas teātra Almeida izrādes Hamlets ierakstu, par manu pēdējā laika nozīmīgāko iedvesmotāju ir kļuvis Endrū Skots. Interesanti, ka tieši tajā dienā, kad notiks Sfinksas pirmizrāde, kinoteātrī Forum Cinemas sāks demonstrēt izrādes Vaņa ierakstu pēc Antona Čehova lugas motīviem ar Endrū Skotu galvenajā lomā. Man patīk arī Benedikts Kamberbečs un Džūda Lovs. Man patīk, ka es skatos uz aktieri un domāju: "Vau!", bet līdz galam nesaprotu, kā viņš vai viņa to dara, un apzinos, kāda mēroga ir šī personība.

Vai ir arī kāds vietējais mākslinieks, kuru varat izcelt?

Ja kaut kas ir tuvu, tas neizraisa tādu tiekšanos, bet, man, protams, patīk latviešu aktieri, sākot ar Vili Daudziņu un beidzot ar Inesi Kučinsku, kura spēlē Mihaila Čehova teātra izrādē Skatuve ugunī.

Skatuve ugunī ir vēl viens stāsts, kas liek domāt ne tikai par pagātni, bet arī par šodienu.

Jā, kā jau teicu, tas notiek ar daudziem stāstiem, piemēram, es spēlēju izrādē 1900. Leģenda par pianistu kopš 2017. gada. Pašās beigās mans varonis saka – sākas karš, un kuģis, uz kura dzīvo pianists, ir jānogremdē. Daži cilvēki, kuri ir redzējuši šo izrādi gan pirms, gan pēc 2022. gada 24. februāra, jautā, vai šī epizode par karu bija arī pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tā vienmēr ir bijusi šajā stāstā, bet mēs to dzirdējām citādi.

Sfinksa
VEF Kultūras pilī 22.II, 1.III, 10.IV, 10., 21.V plkst. 19
Viesizrādes Latvijas pilsētās līdz 28.IV
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–40

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja