Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers: Mēs esam nams, kurā stiprināt garu

No kā jums ir bail? Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers stāsta, kādai ir jābūt operas mākslai XXI gadsimtā

Bavārijas Valsts opera Minhenē/Bayerische Staatsoper ir slavena ar savām radikālajām, mūsdienīgajām izrādēm, tas ir lielākais un bagātākais operas teātris Vācijā, savukārt bijušais aktieris un pieredzējušais teātra direktors Nikolauss Bahlers ir viens no harismātiskākajiem līderiem šajā mākslas jomā. Bavārijas Valsts operu viņš vada kopš 2008.– 2009. gada sezonas sākuma.

Vācijas žurnāla Opernwelt kritiķu aptaujā Bavārijas Valsts opera tika atzīta par 2014. gada labāko operas teātri. Tā uzvarēja vēl četrās kategorijās – gada izrāde (Bernda Aloiza Cimmermaņa Zaldāti Andrēasa Krīgenburga režijā), gada diriģents (teātra muzikālais vadītājs Kirils Petrenko) un gada orķestris. Vācu baritons Mihaels Folle, kurš atveidoja titullomu Džoakīno Rosīni Vilhelma Tella pirmizrādē Minhenē, sumināts kā gada dziedātājs.

Šis teātris var atļauties strādāt vērienīgi un ambiciozi. Tā budžets 2013. gadā bija 99,4 miljoni eiro: pašu ieņēmumi – 34,7 miljoni, Bavārijas un Minhenes dotācijas – 64,7 miljoni. Pagājušajā gadā Bavārijas Valsts opera uz vairākām skatuvēm piedāvāja 446 notikumus (opera, balets, koncerti), kurus apmeklēja 539 827 cilvēki. Vidējais vietu aizpildījums – 95,24%.

Minhenē regulāri uzstājas latviešu operzvaigznes. Jau šosestdien, 15. novembrī, Bavārijas Valsts operā notika Džakomo Pučīni Manonas Lesko pirmizrāde provokatīvā vācu režisora Hansa Neienfelsa iestudējumā, kurā titullomu atveidoja Kristīne Opolais. Viņas partneris bija vācu tenors Jonass Kaufmanis.

"Latvijas Nacionālajā operā savulaik esmu apmeklējis Pīķa dāmas pirmizrādi ar Aleksandru Antoņenko un Kristīni Opolais galvenajās lomās, kā arī Karmenu ar Elīnu Garanču," mūsu sarunu Minhenē sāk Nikolauss Bahlers. "Rīga ir skaista pilsēta. Man vienmēr bijis interesanti tur doties. Kur tagad ir Andrejs Žagars? Ko viņš dara?"

Bavārijas Valsts operā uzstājas Latvijas operzvaigznes Marina Rebeka un Kristīne Opolais. Jūs esat viesojies Latvijā. Kāds ir jūsu iespaids par mūsu dziedātājiem?

Jūsu reģiona mūziķiem piemīt īpaši izteiksmīga emocionalitāte, dabiskums un savdabīgums. Šīs emocijas ir neierobežotas, absolūti brīvas. Mēs zinām, ka tās ir dziedošas zemes. Cilvēki tur izpaužas caur mākslu un mūziku. Es tomēr īpaši izceltu emocionalitāti – latviešu dziedātāji ir ļoti emocionāli, un, katru reizi kāpjot uz skatuves, viņi atdod šīs emocijas, tas vienmēr ir jūtams. Tāpēc mēs viņus tik ļoti mīlam, un tāpēc viņi gūst panākumus visā pasaulē.

Esmu priecīgs, ka režisors Alvis Hermanis mūsu teātrī iestudēs Gaetāno Doniceti Favorīti ar Elīnu Garanču galvenajā lomā. Man ar Alvi ļoti patīk sarunāties.

Ar ko pasaules kontekstā izceļas Bavārijas Valsts opera? Kas jūsu teātrī ir tik īpašs?

Vēsturiski esam viens no lielākajiem operas teātriem pasaulē līdzās Londonai, Ņujorkai, Vīnei, Parīzei un Milānai. Mans mērķis ir padarīt šo teātri atvērtāku. Ja teātrim ir sena vēsture un tradīcijas, tas pārvēršas par slēgtu templi. Lai uzturētu operas mākslu dzīvu, nepieciešams atvērt teātri dažādām idejām un estētiskām izpausmēm, tādējādi varēsim akcentēt mākslas lomu mūsu sociālajā dzīvē.

Antons Čehovs teicis, ka mākslinieka uzdevums ir pareizi izvirzīt problēmu. Tas nozīmē, ka teātra mērķis ir humāns. Mūsu pamats ir humānisms, un vienīgais mākslas veids, kas nepastarpināti stāsta vienam cilvēkam par citu, ir teātris. Opera galvenokārt ir pagātnes mākslas forma, mēs lielākoties strādājam ar XVIII–XIX gadsimta, XX gadsimta sākuma repertuāru. Tieši tāpēc mūsu pienākums ir pasniegt šo materiālu, šos stāstus tādā formā, kas būtu tuva mūsdienu dzīvei. Lielie operas teātri pasaulē ir ļoti tradicionāli. Visbiežāk tiek lietots apzīmējums "tradicionāls", kaut gan es lietoju vārdu "konservatīvs". Var izcelt divus galvenos operas teātru darbības modeļus. Viens – piesaistīt slavenus dziedātājus un diriģentus, kuri darbojas ļoti tradicionālā, konservatīvā vidē. Otrs modelis – ļauties eksperimentiem, kā to dara teātri Štutgartē un Frankfurtē, taču tur neuzstājas pasaules līmeņa dziedātāji. Mēs cenšamies apvienot abas pieejas – iestudēt operu laikmetīgā valodā ar labākajiem māksliniekiem. Savā darbībā esam avangardistiski un šajā ziņā jūtamies diezgan vientuļi – citi teātri to nedara.

Kāpēc daudzi operas teātri neuzdrošinās eksperimentēt un piedāvā tik konservatīvas, senilas izrādes?

Skatītājiem ir jāpierod pie jaunas estētikas un teātra valodas, citādi mēs atgriežamies 20–40 gadu senā pagātnē. Eksperimentēt nozīmē riskēt, un jūs varat izgāzties. Teātri nevēlas uzņemties šādu risku. Mēdz uzskatīt, ka opera ir novecojis mākslas veids. Patiesībā "vecā forma" daudziem asociējas ar veciem kostīmiem un dekorācijām, nevis ar idejām un domāšanas veidu. Ja mēs runājam par Mocarta un Verdi darbiem un to radīšanas kontekstu, jāsaprot, ka tie vienmēr ir bijuši provokatīvi un atklājuši ko jaunu sabiedrības dzīvē, uztverē un vērtību sistēmā. Cilvēks tika konfrontēts ar kaut ko negaidītu, neiedomājamu, varbūt pat nepieņemamu. Tas vienmēr ir bijis izaicinājums sev un sabiedrībai, un tas joprojām ir drosmes un ziņkārības pārbaudījums. Kā mēs skatāmies uz lietām un situācijām? Ko šodien nozīmē Mocarta Così fan tutte un visas šīs erotiskās, seksuālās spēles? Šai operai ir vairāk nekā 220 gadu, sabiedrība ir attīstījusies, morāles principi ir mainījušies. Iestudējot operu, mums tas viss ir jāievēro, ja nevēlamies kļūt par Luvru, uz kuru nāk, lai paskatītos uz vecām gleznām.

Ko izdarīja Šekspīrs? Viņš izmantoja antīkus sižetus un tēmas, pārceļot tos savā laikā. Šekspīra izdomātais romiešu karavadonis Tits Androniks kļuva par paraugu Elizabetei II. Tādam ir jābūt mākslas darba interpretācijas spēkam.

Ne tikai teātri, bet arī daudzas operzvaigznes nav gatavas riskēt un dod priekšroku tradicionālām skatuves vērtībām.

Man nepatīk vārds "zvaigznes". Augstākās klases dziedātāji ceļo pa pasauli no viena teātra uz citu, un, protams, ir daudz vienkāršāk visur atkārtot vienu un to pašu, sen izstrādātu un noslīpētu Karmenas tēlu. Gatavība paskatīties uz lomu citādi prasa drosmi. Kā jau mākslā mēdz gadīties, šis meklējumu ceļš var izrādīties sarežģīts, kaut kas nepadodas, jūs pieļaujat kļūdas. Jūs cenšaties, taču kaut kas nesanāk, šķiet, ka rezultāts netiek sasniegts un tas viss nesaslēdzas kopā. Jāturpina strādāt, jāmēģina atkal un atkal, jo tikai tā māksla var dzīvot un elpot.

Šovasar Anna Ņetrebko uz Bavārijas Valsts operas skatuves debitēja lēdijas Makbetas lomā. Viņa ir labs piemērs – izcila, fantastiska māksliniece, kura saglabā ziņkārību. Anna noskatījās mūsu Makbetu un teica: es vēlos pirmo reizi nodziedāt šo lomu tieši šajā iestudējumā. Pirmizrādē pirms sešiem gadiem bija liels skandāls, jo režisora Martina Kušeja interpretācija ir cieši saistīta ar mūsdienu realitāti un neseno vēsturi. Nevar iestudēt Makbetu, nedomājot par mūsu laika diktatoriem. Makbeta un viņa sievas prototipi šajā izrādē ir Nikolaje un Elena Čaušesku, kuru liktenis visiem ir zināms. Viņi ļaunprātīgi izmantoja varu un tika nogalināti. Lai saprastu Makbeta fabulu, uz skatuves nav vajadzīgi veci kostīmi. Pirmām kārtām ir jāiedziļinās stāsta būtībā un idejās.

Visiem patīk Traviata – "opera par iemīlējušos skaistu sievieti". Taču vienmēr vajag atcerēties, ka šis Verdi darbs XIX gadsimta vidū izraisīja kolosālu skandālu – tā bija pirmā reize, kad galvenā varone bija prostitūta. Ja teātris piedāvā mūsdienīgu klasikas interpretāciju, bieži nākas dzirdēt – tas neatbilst komponista iecerei! Taču reti kurš aizdomājas par to, ko šis darbs simbolizēja un manifestēja tā rašanās brīdī un kāpēc tas vispār tika radīts. Ko Šekspīrs domāja ar Ričardu III? Tā bija viņa laika aktualitāte. Mums nepārtraukti jāanalizē tas, ko mēs darām un kā iestudējam operu. Ko tā pasaka par šodienu? Ko šodien nozīmē mīlestība? Traviata ir labs piemērs, jo skatītāji kaut kā izvairās un novēršas no šī stāsta skandalozitātes. Tas šokēja Verdi laikabiedrus, taču pašlaik šoka efekta vairs nav – visi jūsmo, cik skaista ir Traviatas mūzika, un mazliet skumst, ka varone mirst.

Vai operai ir jāšokē skatītājs?

Es nedomāju, ka mums ir jāšokē, taču mēs nedrīkstam izvairīties no šoka – tāpat kā dzīvē. Mums ir jāpasniedz savs skatījums – ko mēs sajūtam, dzirdam un redzam katrā konkrētajā darbā. Varbūt kāds būs šokā, cits – entuziasma un prieka pilns. Mūsu mērķis noteikti nav šokēt.

Kurus operas teātrus Eiropā jūs uzskatāt par uzmanības vērtiem?

Interesanti strādā Amsterdama un Brisele. Ļoti cenšas Anglijas Nacionālā opera Londonā. No mazākiem teātriem – Štutgarte.

Ko jūs domājat par operas kultūru Amerikā?

Amerikas mākslas forma ir nevis opera, bet kino. Mēs daudz uzzinām par Ameriku no filmām. Caur kino mēs daudz ko varam mācīties no Amerikas. Savukārt opera Amerikā ir koloniāls imports, šī mākslas veida attīstība notiek šeit, Eiropā. Amerikā tas nonāk 10–20 gadu vēlāk. Turklāt visus mākslas procesus ASV nosaka brīvie naudas līdzekļi – tur valsts nefinansē kultūru; sabiedrība, publiskais sektors nenāk ar pieprasījumu: "Mēs gribam mākslu!", un tam nepiešķir publisko finansējumu. Tur visu mākslu, arī operu, atbalsta turīgi mecenāti, tāpēc tā ir ļoti konservatīva, jo visi skatās pagātnē.

Vienā no intervijām jūs esat teicis, ka teātris var būt mūsdienīgāks ar labu XVIII gadsimta darba iestudējumu nekā ar laikmetīgās operas uzvedumu.

Tagad visi pievēršas jaunajam muzikālajam teātrim un jaunajām operām, taču es to uztveru kā piesegšanos ar vīģes lapu – teātri mēģina parādīt, cik daudzpusīgs un visaptverošs ir to repertuārs. Paskatieties, mums ir laikmetīgā opera! Teātri domā, ka uzreiz kļūs laikmetīgi, ja iestudēs XX un XXI gadsimta operas. Mana pārliecība ir tāda – vai nu teātris ir mūsdienīgs visā, ko tas dara, vai nu tas nav mūsdienīgs vispār. Laikmetīgam ir jābūt domāšanas veidam neatkarīgi no tā, kas tiek uzvests – 200 gadu veca opera vai jaundarbs. Jums ir jābūt skaidram priekšstatam, ko vēlaties pavēstīt saviem laikabiedriem. Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir absolūti racionāls un kapitālistisks, un tas aprij visu sabiedrību. Teātris var palīdzēt cilvēkiem tikt ar to galā. Nav noslēpums, ka klausītāji izvairās no lielas daļas laikmetīgās mūzikas. Problēma ir saistīta ar uztveri. Mūzika, kas tapusi līdz XX gadsimta sākumam, harmonijas dēļ ir saprotama un pieejama gandrīz visiem. Savukārt Arnolda Šēnberga izveidotā 12 toņu kompozīcijas tehnika bija pirmā, kas prasīja no klausītāja pavisam jaunas valodas apguvi. Ikviens, kurš dodas klausīties Džuzepes Verdi operu Simons Bokanegra, var viegli saprast un pieņemt šo mūziku, tā uzrunā tieši – kā dziesmas, teiksim tā. Ja dodaties klausīties jauno mūziku, jums jābūt sagatavotam. Bieži var dzirdēt žēlabas un pārmetumus, ka publika nenāk. Tā nenāk tikai tāpēc, ka vajag vairāk laika, lai sagatavotos mūsdienu mūzikas uztveršanai.

Ja klausāties Jerga Vidmaņa vai Hansa Vernera Hences opusus, jūs saprotat, ka tā nav mūzikas valoda, kas ir viegli saprotama un lasāma. Taču tad, kad iemācāties saprast un novērtēt šo mūziku, tā spēj sagādāt ne mazāku baudu kā Jevgeņijs Oņegins. Tas ir tāpat kā ar slēpošanu – jūs nevarēsiet nobraukt no kalna, ja nebūsiet pietiekami ilgi praktizējies. Tā ir atšķirība no komerciālās mūzikas – jūs mierīgi varat doties uz kādu mūziklu bez priekšzināšanām, jo tas ir tāpat kā apēst saldējumu, un jums nevajag mācīties to darīt. Savukārt, ja vēlaties izlasīt grāmatu, jums vispirms ir jāiemācās lasīt. Ja gribat kaut ko iegūt no teātra, jums jābūt izglītotam.

Jūs esat ienācis operas pasaulē pa drāmas teātra durvīm. Kā jums šajā darbā palīdz iepriekšējā pieredze?

Man palīdz apziņa, ka mākslas darba būtība ir tā saturs un ka šim darbam ir jābūt pozicionētam pret kādu problēmu, kas ir saistīta ar humānismu, varu, spēku, godīgumu un citām pamatlietām mūsu dzīvē. Tas ir raksturīgs vizuālajai mākslai, literatūrai, drāmas teātrim un operai. Teātrī viss sākas ar vārdu un ideju. Operā jūs kaut kā varat izdzīvot, izķepuroties, pat ja jums nav nekādu īpašu ideju un domāšanas struktūras, jo jums vienmēr ir mūzika un tā palīdz. Mūzika ir skaists tramplīns, skaists pamats, taču jums jāveic tas pats darbs kā drāmas teātrī. Vienalga, vai jūs iestudējat Frīdriha Šillera lugu Vilhelms Tells vai Džoakīno Rosīni operu Vilhelms Tells, jums ir jādomā par līdzīgām lietām. Ko nozīmē cīnīties par brīvību? Vilhelms Tells – kas viņš tāds ir? Ko nozīmē būt varonim? Varonis spēj savaldzināt cilvēku masas, savukārt tas, ko mēs pēdējā laikā redzam arābu valstīs, atgādina, ka brīvība ne vienmēr nozīmē brīvību. Ja jūs cīnāties pret veco režīmu, jums ir jāizveido jauns, un arī tas var izrādīties fašistisks. Varbūt amerikāņiem šķiet, ka arābu valstīs var "uzspiest demokrātiju", taču tas tur nestrādā – vispirms ir jāiemācās demokrātijas pamati.

Arī tāds XIII–XIV gadsimta brīvības cīnītājs kā Vilhelms Tells izmanto savus cilvēkus un nonāk pretrunīgā situācijā – teatrāla domāšana palīdz strādāt operā, lai padarītu to asāku, aktuālāku, mūsu realitātei tuvāku. Citādi opera kļūst par vienu no sabiedrības rotaļām un dekorējumiem, par smalku laika pavadīšanas vietu, kur jūs nākat paklausīties mūziku pirms vakariņām. Tas nav tas, ko mēs darām. Mēs nevēlamies pildīt šādu funkciju.

Vai opera ir spēcīgāka par drāmas teātri?

Jā, jo teātris pamatā ir intelektuāls process, savukārt opera ir emocionāla – tā jūs uzrunā tiešāk un dziļāk. Mūzika plūst no sirds uz sirdi, savukārt vārds teātrī plūst no galvas uz galvu – protams, ja jums paveicas, tas arī sasniedz sirdi. Ja operas izrāde iestudēta veiksmīgi, tā iedarbojas daudz iespaidīgāk, jo tai piemīt emocionāls spēks. Tāpēc man ir liels prieks pēc ilgiem gadiem, kad biju aktieris un dažādu drāmas teātru direktors, strādāt opernamā, kurā mums ir tik daudz iespēju.

Unikāla Bavārijas Valsts operas īpašība ir tā, ka šeit strādā vesela dramaturgu nodaļa, kuru es dēvēju par think tank – domnīcu vai smadzeņu centru. Tie ir seši cilvēki, kuru pienākums ir domāt par to, ko mēs darām. Viņi ir brīvi, viņiem nav jārūpējas par to, kādas repertuāra vienības ir vairāk vai mazāk veiksmīgas kases ieņēmumu ziņā. Darbības rezultāti, jebkāda riska uzņemšanās – tā ir mana atbildība, savukārt viņi ir mūsu filosofi, un filosofa pienākums ir domāt. Viņi nosaka mūsu intelektuālās, radošās attīstības kursu, viņi var izvēlēties un piedāvāt svarīgus darbus, kurus vērts iestudēt, jo tie rezonē ar mūsu laiku. Viņi domā, kādas programmas un satelītprojektus mēs varam piedāvāt skatītājiem, lai pastāstītu vairāk par Nībelunga gredzenu vai Fidelio. Mēs neesam nams, kurā izklaidēties, mēs esam nams, kurā stiprināt garu.

Ko un kā jūs varat mainīt cilvēku domāšanā par operu un tās nozīmi XXI gadsimtā?

Mēs nedrīkstam būt didaktiski. Mēs neesam universitāte, kas māca: tas ir pareizi, un tas ir nepareizi. Mums ir sava loma – gan garīga, gan saturiska – sabiedrības dzīvē, un mēs cenšamies aicināt, savaldzināt publiku. Vienmēr ir interesanti vērot, kas notiek teātrī katru vakaru, jo iepriekš to nekad nevar paredzēt. Tā ir komunikācija starp māksliniekiem un skatītājiem. Mūsu zālē ir 2101 vieta, un katrs redz pavisam citu izrādi, balstoties savā biogrāfijā, pieredzē un sajūtās. Katrs uztver pavisam citas nianses. Operas teātrim ir visas iespējas būt par garīgu un emocionālu komunikācijas vietu. Tas arī nodrošinās nākotni šai mākslas formai, jo cilvēki arvien vairāk jūtas vientuļi, atsvešinās cits no cita.

Mums vairs nav palicis daudz kopīgu, kolektīvu aktivitāšu, kurās var iesaistīties ikviens. Tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk sports, viņi nāk uz spēlēm, jo izjūt nepieciešamību būt kopā. Senajā Romā visi apmeklēja gladiatoru cīņas, tagad – sporta sacensības, jo viņiem gribas izbaudīt kopības sajūtu. Arī teātris ir vieta, kas mūs apvieno un kur mēs varam komunicēt.

Mūsdienās cilvēki visvairāk laika pavada vienatnē pie datora vai ar viedtālruni. Viņi vairs neiet dejot, viņi neiet satikties ar meiteni – viņi paņem aipadu vai telefonu, satiekas un sarunājas virtuāli. Visa dzīve plūst "pa vadiem". Taču dažreiz cilvēkiem gribas atnākt uz teātri, lai būtu kopā ar citiem. Tas man ļauj domāt, ka teātrim ir liela nākotne, tāpēc ir tik svarīgi, lai opera nekļūtu par pagātnes fenomenu. Man riebjas, ja kāds saka: jums jābūt moderniem. Ko tas nozīmē? Neko. Es esmu par domāšanu un sajūtām, kas atbilst mūsu laikam un kas palīdz saprast, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam un kāda ir mūsu katra klātbūtnes jēga.

Pēc teātra apmeklējuma skatītājam jāpaņem līdzi kaut kas, kas viņam liek aizdomāties par savu dzīvi. Par dzīvi, kas ir ierobežota. To var rosināt tik daudzas operas. Atkal var pieminēt Traviatu. Ko nozīmē attiecības? Ko nozīmē izvēle starp mīlestību un ģimeni? Ko tēvs domā par dēla rīcību? Ko jūt sieviete, zinot, ka viņa mirst? Tie ir jautājumi, ar kuriem saskaramies ikdienā. Taču, ja man tiek piedāvāta Traviata Franko Dzefirelli režijas stilā, es sajūtos kā greznā salonā un vienīgais, ko es varu teikt pēc izrādes: cik smuki pavadījām laiku! Patiesībā – velti iztērēts laiks. L’art pour l’art. Māksla mākslas vārdā.

Savukārt cilvēki, kuri pēc izrādes iesaucas: "Tas nav Verdi!" vai "Tas nav Mocarts!", nedomā ne par Verdi, ne par Mocartu – viņi domā par izrādi, kuru redzējuši pirms 20 gadiem. Šī diskusija nekad neiet dziļumā, pietiek ar deklaratīvu paziņojumu: "Tas nav Mocarts!" Kas ir Mocarts? Viņš bija neapturams, traks, drosmīgs – viņš bija sava laika spožākā popzvaigzne. Mums pat ir grūti notvert to izteiksmīgumu un ekspresiju, kas ir raksturīga viņa darbiem. Figaro kāzas bija revolucionārs darbs! Cilvēki to var nezināt, viņi atnāk uz teātri pēc darba un brīnās: kāpēc mums jāskatās klasika šodienas versijā? Dodiet mums XVIII gadsimtu!

Iestudēt operu kā XVIII gadsimtā nav iespējams. Toreiz skatītāji brauca uz teātri pajūgā un karietēs, zālē dega sveces, ēdiens bija citāds... Mēs esam mūsdienīgi cilvēki, un mums no teātra skatuves ir jāsaņem kaut kas, kas attiecas uz mums. Varbūt dažiem tas šķiet provokatīvi. Sarunās ar skatītājiem, kad mēs apspriežam jauniestudējumus, es viņiem jautāju: no kā jums ir bail? Dona Žuana partitūra paliek nemainīga, pat ja uz skatuves jūs redzat kravas konteinerus. Es saku: labāk padomājiet par to, ko jūs esat redzējuši un ko simbolizē šie konteineri. Mūsdienu elementi jebkurā mākslā var provocēt, jo tie atklāj lietas, par kurām agrāk cilvēki nebija aizdomājušies.

Minhenē var aplūkot daudz Vasilija Kandinska darbu. Kādreiz tie tika apmētāti ar olām, jo cilvēki sacīja, ka tā nav māksla. Tagad, 100 gadu vēlāk, viņa gleznas ir kanonizētas un cilvēki tās apbrīno.

Kā jūs pats uzturat sevi labā intelektuālā formā?

Katru dienu es ceļos ļoti agri – pulksten sešos. Vismaz stundu es lasu internetā visus lielākos pasaules laikrakstus. Es dzīvoju šodien, un mani interesē viss, kas notiek. Es neesmu teatrālis, kurš ir pārņemts tikai ar Falstafu un neko citu. Cilvēkam ir raksturīgs slinkums, taču jūs nevarat strādāt mākslas pasaulē un būt slinks. Diemžēl bieži vien tas, ko es redzu drāmas teātrī un operā, ir vienkārši slinkums. Cīnīties par kaut ko ir nogurdinoši, un tas ir sarežģīti – pateikt izrādes mēģinājumu procesā: nē, vēl nepietiek, mēs varam labāk, mums jārok dziļāk, mums jāpaskatās uz problēmu no visām pusēm, varbūt apmaldīsimies, varbūt attālināsimies no sākotnējās idejas. Tā var gadīties, taču nav bīstamākas indes par slinkumu un koncentrēšanos uz tādiem blakus faktoriem kā panākumi un slava. To nedrīkst izvirzīt par mērķi – lai mūs dievina, lai mums vienmēr ir pilna zāle. Visi grib pilnu zāli, taču kā mēs to varam panākt? Jums ir jāvēršas pie skatītājiem gudri un inteliģenti, neko neprimitivizējot.

Visu savu mūžu nekur citur neesmu juties kā mājās – tikai mākslā. Man patīk skatīties uz lietām caur dažādām prizmām, piemēram, caur katoļu un protestantu kultūras prizmu. Ja dzīvojat katoļu vidē, tā ir viena kultūra. Protestantu vidē – pavisam cita. Es runāju tieši par kultūru, nevis ticību. Pat ja neapmeklējat baznīcu, jūs zināt, ka katoļu vidē viss ir rituāls, teatrāls. Ir arī liela starpība, vai cilvēki dzīvo valstī ar siltu vai aukstu klimatu. Kāpēc Vidusjūras reģionā cilvēki ir citādi? Ja dzīvojat Grieķijā, jūs pārvietojaties lēni. Ja dzīvojat Eiropas ziemeļos, jums jākustas ātrāk – tas palīdz sasildīties. Tam visam ir nozīme, tas viss ietekmē mākslu. Tāpēc Mikelandželo nevarēja parādīties Krievijā un Dostojevskis nebūtu iespējams Anglijā.

Nikolauss Bahlers

Dzimis 1951. gada 29. martā Austrijā
Studējis Maksa Reinharta Drāmas skolā Vīnē; strādājis par aktieri Vācijas un Austrijas teātros
1987. gadā kļuvis par Berlīnes Valsts drāmas teātru māksliniecisko vadītāju
1991.–1996. gadā – Vīnes festivāla Wiener Festwochen intendants
1996.–1999. gadā – Vīnes Tautas operas direktors
1999.–2008. gadā – Vīnes Burgteātra direktors
Kopš 2008. gada septembra vada Bavārijas Valsts operu Minhenē

Top komentāri

t
Izķēzīt operas žanru ar pseidomūsdienīgām (lopiskām) režijām nozīmē degradēt operas žanru. Postmodernistiem skauž klasiskās operas lielums, jo paši ir sīki cilvēciņi. Tad viņi grib dubļos iemīdīt arī ģeniālo komponistu darbus.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja