Rūdolfs Blaumanis pētījumā ir gan pazīstamais rakstnieks, gan dzīvs, domām un šaubām pakļauts cilvēks, kas vienlaikus zina un nezina, ka ir Blaumanis, – tā Benedikta Kalnača pētījumu Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā vērtē literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.
"Jūtos pateicīga, ka ar šo apjomīgo pētījumu viens no ievērojamākajiem latviešu literatūras un dramaturģijas meistariem ir – mūsdienu lasītājam pieejamā formā un lieliskā izklāstā – nonācis tur, kur viņa darbi bijuši jau vismaz gadu simtu: Eiropas literatūrā. Pētījuma autors rāda Blaumani kā ārkārtīgi daudzbalsīgu un mūsdienīgu autoru šī vārda dinamiskākajā nozīmē, turklāt dara to, izmantodams īsteni bagātīgu un aizraujošu avotu un materiālu kopumu, kas ļauj lasītājiem ieraudzīt Blaumani tik daudzdimensionālu, ka, izlasot grāmatu, gribas palūgt, lai šis dzīvais un klātesošais meistars izkāpj no grāmatas lappusēm – un nāk mums palīgā ieskatīties cilvēkos" – Benedikta Kalnača pētījuma nomināciju pamato žūrijas priekšsēdētāja, dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode.
"Benedikta Kalnača monogrāfija Pavērsiens ir būtisks zinātniskās literatūras notikums. Pamatīgi iedziļinoties ne tikai paša Blaumaņa personībā un biogrāfijā, bet arī vēsturiskajā un kultūras vidē, Kalnačs dod iespēju uz latviešu literatūras klasiķi palūkoties svaigu skatienu. Šķiet, šo svaigumu vai, zinātniski runājot, novitāti, nosaka galvenokārt divi iemesli. Pirmkārt, ikdienišķi domājot par Blaumani, nereti aizmirstam viņa vācisko izcelsmi. Pēc Pavērsiena izlasīšanas Rūdolfs Blaumanis lasītājam atmiņā paliek kā tāda saitiņa starp baltvācisko un latvisko, varbūt pat kā viens no vissvarīgākajiem latviskā pamatlicējiem, saglabājot laipu starp abām jau tāpat cieši saistītajām kultūrām. Otrkārt, autors piedāvā ļoti smalku, oriģinālu un detalizētu Blaumaņa tekstu lasījumu, kas tiem piešķir mūsdienīgu elpu, nenolaupot neko no vēsturiskā. Šī interpretācija nereti lauž "klasiskos" (lasīt: skolā iemācītos) priekšstatus par Blaumani, mudinot arī lasītāju pievērsties šādai domāšanas manierei, kas meklē – un argumentēti atrod – to, ko teksts var vēstīt tiklab par autoru, kā par laikmetu," uzskata žūrijas pārstāve, rakstniece un publiciste Ilze Jansone.
Līdz šim LALIGABA literatūrzinātniekus godināja tikai ar speciālbalvām, šogad pirmoreiz abas procesa daļas ir apvienotas un savas nominācijas ir arī izcilākajiem darbiem literatūrzinātnē. 28. aprīlī LALIGABA ceremonijā Rīgas cirka ēkā viens no viņiem saņems lampu.
Literatūrzinātnieki līdz šim ar profesionāļu uzmanību nebija lutināti. Ko jums nozīmē žūrijas novērtējums?
Es noteikti par nomināciju priecājos. Literatūrzinātne ir pietiekami svarīgs segments literārajos procesos. LALIGABA it kā ir viena gada novērtējums, bet literatūras pētniecība ļauj paskatīties apkārt plašāk. To mēs redzam arī pēc šogad aplūkotajām personībām, kurām veltītas monogrāfijas – tas attiecas gan uz Andreju Upīti, gan Anšlavu Eglīti, gan Gundegu Repši. Šie darbi veido stāstu ne tikai par XXI, bet arī par XX un vēl senākiem gadsimtiem. Man svarīgi bija atrast līdzsvaru starp laikmetu un rakstnieku un parādīt to, ka Blaumaņa literārie darbi ir bezgala interesanti.
Žūrija ir izcēlusi jūsu pētījuma novatorismu. Vai tāds bija arī jūsu paša nodoms? Pastāstiet, lūdzu, par sākotnējiem impulsiem un mērķiem, analizējot daudz pētīto Rūdolfa Blaumaņa daiļradi.
Jā, Blaumanis ir daudz pētīts, bet impulss jau nāk no iekšējas pārliecības un sajūtas. Nevaru teikt, ka man uzreiz radās doma, ka par viņu ir jāraksta. Gadiem ilgi lasot un skatoties iestudējumus teātrī, vienā brīdī radās sajūta, ka tā patiešām ir vērtība, turklāt ļoti dažādās nozīmēs. Tad, kad sāku jau nopietni domāt, ka varētu par Blaumani rakstīt, bija diezgan skaidrs, ka jācenšas uz viņu palūkoties kā uz Eiropas mēroga autoru, kurš ļoti daudz ir paņēmis no cittautu kultūras. Lielākā atšķirība no Līvijas Volkovas brīnišķīgajiem pētījumiem par Blaumani, kuri ir bijuši ļoti svarīgi un kuros uzsvērts, ka caur Blaumani mēs iepazīstam savu identitāti, latvisko piederību, ir tā, ka man tas nebija galamērķis. Blaumaņa talants ir attīstījies no ļoti dažādiem iespaidiem. No sava vāciskā sākuma viņš atnāk līdz latviskajai sajūtai, bet tajā pašā laikā visu laiku tur augsto, starptautisko latiņu.
Lasot bija interesenti secināt, ka no Blaumaņa personības un literārā mantojuma pamatā esam paņēmuši šo vienu tautisko, latviski zemniecisko stīgu – "mūsu Blaumanītis". Ne velti viņa lugas ir tik iemīļotas arī amatierkolektīvos. Mazāk tiek runāts par Blaumani – intelektuāli, kurš orientējas sava laika starptautiskajos politiskajos notikumos un raksta publicistiskus rakstus. Vai jūs tam piekrītat?
Jā, pilnīgi piekrītu. Ar savu garīgo nesātību Blaumanis noteikti ir piederīgs intelektuālajai elitei, kaut aizvien saglabā ciešu saikni ar apkārtējo dzīvi. Pats viņš cīnās ar sajūtu, ka viņam nav tik sistemātiskas izglītības kā dažiem no viņa laikabiedriem, taču Blaumanis nepārtraukti seko pasaules procesiem. Tas, ko tradicionāli apzīmējam par reālismu, nav dzīves kopēšana, bet poētika. Līdzīgi kā Ibsena gadījumā. Viņi it kā raksta par dzīvi, bet tādas poētikas līdz tam nebija bijis. To parāda arī iepriekšējie pētījumi – Ievas Kalniņas un citi – tā iesakņotība – apzinātais Blaumaņa rakstīšanas veids ir tik precīzs, bet tas nāk caur domāšanu un reflektēšanu. Tā nav naiva vai vienkāršota dzīves pierakstīšana. Un, redzot, cik strauji XX gadsimta sākumā mainās mākslas stilistika, arī viņš lūkojas pēc citiem ceļiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 25. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!