Gleznotāja Dace Lielā, par kuras spējām atainot dabas formas un telpas dziļumu sajūsminās skatītāji un kolekcionāri, stāsta, ka jaunākās gleznas galerijā Daugava izstādījusi tādēļ, lai pati tās kārtīgi aplūkotu. Viņa atklāj, ka svarīgākā darba procesa daļa notiek galvā un ka Eduards Kalniņš viņai neko nav iemācījis. Tāpat kā Purvītis Kalniņam. Tāpēc viņu droši var dēvēt par abu vecmeistaru radošo mantinieci.
Izstādē Gleznas jūs skatītājiem rādāt tikai ainavas, taču kādreiz gleznojāt arī figurālas kompozīcijas. Tad figūras kļuva it kā caurspīdīgas, nu tās ir pazudušas pavisam. Kādēļ?
Jā, bija tāds laiks. 90. gadu gleznās bija dažas reālas figūras, citas – iezīmētas tikai ar līniju. Pēc tam man tas viss likās lieki. Daba tomēr ir pietiekami sarežģīta, to, man šķiet, vispār nevajag gleznot. Tur pat neprasās nekā klāt. Tas vienalga ir cilvēka skatījums, un man nav tādas sajūtas, ka ainava būtu bez cilvēka klātbūtnes. Jebkurš skatītājs ir figūra. Kādēļ to vēlreiz atkārtot gleznā?
Figūru vairs nebūs?
Nē, tikai šajā izstādē. Jauno darbu nav tik daudz. Man likās svarīgi pašai paskatīties, kā tie izskatās kopā. Arī agrāk esmu gleznojusi tīras ainavas, varbūt ne atsevišķi grupētas.
Šķiet, jūsu darbos vispār izgaist "cietas" formas, līnijas. Koki, krūmi, zāle, atspulgi ūdenī… Tuvumā tie izrādās tikai krāsu plankumi, pilieni un šļaksti.
Darbos ir zīmējums, bet tikai ar otu. Es tiešām nezīmēju pirms tam. Diezgan stipri jākoncentrējas, lai uzreiz trāpītu, nav kā ar zīmējumu, kur var labot. Ir vietas, kur jāmokās. Jebkurš gleznotājs pateiks, ka zīmējums vispār ir lieta, kas viņam traucē dzīvot un strādāt. Varbūt nav tik traki, bet man tie zari ir apnikuši! Kad es pirmo reizi tos gleznoju, man likās – pēdējo reizi mūžā, taču pēc tam jau atkal aizgāja vieglāk.
Kādēļ apnika?
Tāpēc, ka grūti! Jākoncentrējas. Tas nenozīmē, ka jākopē burtiski tā kā dabā, bet jāuztver raksturs. Īstenībā dabas ģeometrija ir tāda pati kā fraktāļiem. Ja ir kods, to var producēt uz priekšu. Teiksim, vienu sugu. Tālāk var izdomāt. To jau skolā vismaz mudina darīt. Man, piemēram, nekad nav patikušas formālas ainavas. Tā jau ainavā nav nekāda sižeta, un ja to vēl vienkāršo… Vai, nedod dievs, dekoratīvas ainavas. Tas nav nopietni! Vajag būt dzīvības sajūtai. It kā baigi reālistiski... Tajā pašā laikā naturālisms man arī neiet pie sirds. Ir tāda netverama robeža. Reizēm sanāk notrāpīt, lai nesanāk ne tā, ne šitā. Taču nav arī tā, ka es ļautos – kas nu iznāks, iznāks! Man ir pilnīgi skaidrs, ko es gribu, un, ja nesanāk, lai gan ir baigi smuki, es varu nīcināt ārā, lai būtu tikai tas, ko man vajag.
Jums jau sākumā ir pilnīgi skaidra gleznas iecere?
Jā. Kad es strādāju, man īstenībā patīk tikai pirmā diena, kad es paņemu baltu audeklu, un varbūt laimīga ir pati pēdējā. Pa vidu ir vienkārši šausmas. Nevaru vien beigas sagaidīt! Jo es zinu, ar ko tam vajag beigties, bet pa vidu daudz kas vienkārši ļoti metodiski jāizdara. Darbi ir daudzslāņaini, plāni gleznoti. Process ir vairāk analizēšana. Man nav uzdevuma uzgleznot, piemēram, telpisku darbu. Man tas, tīri teorētiski strādājot, tāds iznāk. Es nemokos ar to, vai dziļums būs vai ne. Aiznesu uz galeriju un skatos – ārprāts, kāda tur perspektīva veidojas! Tā faktiski ir tonālā glezniecība. Tas nebūt nenozīmē, ka melnbalta. Mums jau Rozentāla skolā skolotājs Arnolds Griķis daudz ko iemācīja. Cik es tagad saprotu, tā bija Purvīša skola. Viņš visu laiku deklarēja, ka glezniecības būtība ir siltā un vēsā attiecības, ka nav runas par krāsu. No otras puses – svarīga ir arī izjūta. Daudzi cilvēki formu, iespējams, redz, bet nespēj attēlot. Tā ir uztveres īpatnība. Ar gadiem varbūt kaut kas nāk klāt vai pazūd, bet ir lietas, ko nevar iestāstīt, iemācīt. Citam tās ir pašsaprotamas. Piemēram, vieglāk ir uzzīmēt nekā izstāstīt, kur jāiet. Arī man tā ir.
Neesat tiekusies pēc kādreiz populārās stilizācijas?
Stilizācija jau veidojas pati no sevis, pat ja par to nedomā. Vienalga katram ir savs rokraksts. Pat ja visiem vienādi iestāstītu, ko darīt, katram cilvēkam rezultāts būs atšķirīgs. Kad ātri pāršķirsta latviešu mākslas grāmatas, šķiet, ka visām gleznām ir viens autors… Tāda pa pusei reālistiska, pa pusei nosacīta forma. Protams, ir mākslinieki, kas strādā atšķirīgi, bet lielākā masa iezīmē kaut ko, lai izskatītos konkrēti, bet īstenībā rada ne reālismu, neabstrakcijas. Stilizācijās ļoti daudz paņem no citiem.
Vai nekad neesat jutusies radošajā ziņā vientuļa?
Es taču visu ko esmu redzējusi! Kādēļ man darīt tāpat kā citiem? Es arī neko īpašu nedaru, lai būtu savādāka, bet neko nopietnu nevar panākt, ja nemēģini kaut ko atrast vai izdomāt pats. Gleznojot šajā izstādē redzamos darbus, es vispār nedomāju par tā saukto mākslu. Bija dažas lietas, par kurām šaubījos, vai to vispār var uzgleznot. Piemēram, šis pats (rāda darbu, kas reproducēts izstādes ielūgumā – V. V.): detaļu nav, studiju arī tādam netaisīsi, jo nav jēgas. Es vienkārši, Siguldā dzīvojot, trīsreiz dienā pa krūmiem ložņāju. Beigās jau sāku kaut ko tajā krūmu pasaulē saskatīt.
Izskatās pēc īstas slīkšņas. Vai redzētais paliek kā bilde atmiņā?
Jā, paliek, bet esmu arī fotografējusi. Tikai krāsas nevar ņemt no fotogrāfijas. Uz konkrēto vietu es trīs dienas pēc kārtas gāju skatīties, jo tā bija vesels brīnums. Viss pelēks, pelēks, bet ieej iekšā, un atklājas kaut kāds nenormāls ūdens, aizaudzis gaiši zaļš, sūnas salātu krāsā. Domāju, ja man nebūtu suņu, es tur neložņātu. Taču nav arī tā, ka es brauktu pa šoseju, ieraudzītu kaut ko un tūlīt fotografētu. Es uzdrīkstos gleznot tikai to, ko esmu daudz, daudz reižu gājusi skatīties visos gadalaikos, visos apstākļos. Vietējie iedzīvotāji droši vien galīgi tur neko neredz. Man likās fascinējoši, ka esmu vietās, kur cilvēki nav iejaukušies nemaz. Lielu koku tur nav, tie visi ir krituši.
Vai pilsēta vairs nevaldzina?
Patīk. Es taču esmu dzimusi rīdziniece, man ir bijušas gleznas, kurās attēlots melns bruģis. Bija kāda izstāde Rīgas galerijā, kurā parādījās ielu muzikanti. Tas bija deviņdesmitajos, kad viņi uzradās. Jocīgi, pilsēta tomēr ir cilvēku radīta vide, pie tam izkrāsota. Rīga ir šausmīgi izkrāsota. Varbūt kādam liekas baigi gaumīgi, bet pēc Parīzes – briesmīgi. Kaut gan pēc Dublinas vai Londonas varbūt šķiet tīri labi. To redz tikai salīdzinājumā.
Droši vien lasītāji skatītāji pazīst jūsu jūras, ūdeņus. Dažiem politiķiem tie vienmēr redzami fonā, kad viņus intervē televīzija. Vai joprojām mēdzat gleznot viļņus?
Jā, jā! Visu laiku bijuši ūdeņi – jūra vai dīķi. Man jau gribējās arī galerijā Daugava izstādīt kaut ko saistībā ar ūdeņiem, bet bija jāparāda jaunākie darbi. Iznāca pretruna. Pirmais ūdens, ko es gleznoju ļoti sen, bija Daugava ar dzelzs tiltu. Man likās – nu kur tik monotons motīvs, kā to lai uzglezno? Tad arī sāku gleznot ar akrila krāsām. Man likās ļoti dabiski – ūdeni gleznot ar ūdenskrāsām. Tā, lai var šķaidīties. Ar eļļu es ūdeņus negleznotu. Tā der lielām, mīkstām formām.
Galeriste mākslas vēsturniece Anda Treija atgādināja, ka jūs esat mācījusies pie ievērojamā jūras skatu gleznotāja profesora Eduarda Kalniņa. Vai tam ir kāds sakars ar tēmu izvēli, varbūt viņš jums atklāja amata noslēpumus?
Jā, studēju meistardarbnīcā trīs gadus. (Meistardarbnīca bija pēcdiploma studijas, ko piedāvāja tikai labākajiem Mākslas akadēmijas absolventiem. Dace Lielā tajā papildinājās no 1984. līdz 1987. gadam – V. V.) Es toreiz domāju – to vajag izbaudīt, jo pie viņa bija mācījušās visas mūsu slavenības. Kalniņam bija jau astoņdesmit gadu. Viņš pie mums nāca vienu reizi nedēļā. Rādījām savus darbus, bet to triju gadu laikā viņš man nepateica neviena vārda! Nē, nu visu ko stāstīja, bet neko konkrētu! Viņš skatījās, un vienmēr bija tāda sajūta, ka teiks kaut ko… Es domāju, kas viņam bija par nervu sistēmu. Es zināju, ka viņam ir labvēlīga attieksme pret mani. Ne pret visiem tāda bija. Man toreiz bija daudz darbu, pat pasūtījumi, bet viņš par tiem neteica neko. Runāja par glezniecību, par saviem veco laiku piedzīvojumiem, kā viņi ar Kalnrozi braukuši ar motocikliem uz Holandi – vēl pirms kara. Kad iestājās klusums, kāds vienmēr pajautāja – kā tad tur bija? –, un stāsti gāja uz riņķi. Es nezinu, kā viņš strādāja ar citiem, mēs ar Sandru Krastiņu kopā strādājām. Es reizēm satieku tagadējos akadēmijas pasniedzējus – viņi uzreiz sāk: "Tev tur jādara tā, tu tur nohalturēji…" Paši nejūt, ka viņi visus māca, jebkurā brīdī.
Es tikai pēc ilga laika sapratu. Purvītis Kalniņam arī neko neesot mācījis. Rādījis priekšā Skridem, visiem pārējiem, bet uz Kalniņa darbiem tikai paskatījies un pagājis garām. Jau pēc meistardarbnīcas man bija darbnīca Vecrīgā, liels pasūtījuma darbs, kas jārāda Kalniņam. Viņš pat atbrauca, priecīgs, pasēdēja, parunāja, bet tāpat neko nepateica, drīz vien arī nomira. Ir par vēlu pēc akadēmijas kādu mācīt. Tomēr jābūt ļoti izturīgam, lai nepateiktu, ja redzi kaut ko nepareizu.
Nav bijis tā, ka kaut kas jāpārmācās, jāatbrīvojas no ietekmēm?
Droši vien no Rozentāla skolas, kad mums dzina iekšā pareizo manieri. Pat rādīja, kā vajag. Jā, es sapratu, ka pastozi, pa plaknēm. Es to varēju izdarīt, bet negribēju. Kad biju pārzīmējusi vasaras darbus no žurnāliem, man ielika sliktu atzīmi. Man teica, ka jāglezno no dabas. Tad es to dabu no galvas gleznoju, man nebija laika iet studijās. Tas ir ļoti atkarīgs no laika – kāda bija Rozentāla skola manā laikā, kā tā atšķīrās no Lietišķās un kāda ir tagad. Dabā jāskatās, jo kur tad vēl? Protams, mākslas vēsture ir jāzina, bet, ja tas ir vienīgais iedvesmas avots, ir ļoti bēdīgi. Ja mākslinieks neizveido pats savu skatījumu uz lietām, protams, ar to var nodarboties, bet kādēļ rādīt citiem?
Dace Lielā
Personālizstāde Gleznas
Galerijā Daugava (Ausekļa ielā 1) līdz 7.III