Jānis Andris Osis ir interesanta, ar dziļu inteliģenci apveltīta personība. Daudzpusīgs mākslinieks, viņš veidoja vides objektus, telpiskus darbus un gleznoja. Viņš bija ne tikai mākslinieks, bet arī mākslas pedagogs, no 1971. gada viņa darbavieta tūliņ pēc tās absolvēšanas bija Mākslas akadēmija. Kurzemnieks. Ja saruna bija par viņu, viņa dzīvi, izglītību, Talsi tika minēti vienmēr. Tā bija viņa galvaspilsēta. Viņa dzimtā vieta.
2009. gada decembrī Talsu novada muzejā bija skatāma Oša darbu izstāde Atspulgi. Žurnāliste Ilze Kākruvalka rakstīja, ka mākslinieks jutās atkal pēc ilgāka laika pie savējiem mājās atgriezies, to nevarēja nejust viņa uzrunā publikai: "Man ir aizkustinoši būt šajā ēkā un šajās telpās, kur ir sākušās manas skolas gaitas un pabeigta septiņgadīgā skola. Talsi kā vieta man arvien ir aicinoša, jo bērnības atmiņas ir ar neko neaizstājamas. Pateicoties Talsiem un Jēkabam Spriņģim, es pievērsos mākslai, un tajā ir mans mūžs."
Mācības viņš turpina Rīgā, Lietišķās mākslas vidusskolā (1958–1963 ). Skolai seko studijas Latvijas Mākslas akadēmijā interjera un iekārtu nodaļā (1963–1971). Sava nozīme mākslinieka ceļa izvēlē noteikti bija arī vecākajam brālim Maigonim Osim (1929 – 1988), grafiķim, plakātu māksliniekam, Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas pedagogam.
Interesanti bija Jāņa Andra Oša stāsti par darbu Teātra muzejā Pārdaugavā, tā saucamajā Eduarda Smiļģa mājā, kur viņš veica griestu plafonu gleznojumu (1974)
Glezniecība bija viņa zilais putns, kuru viņš tiecās sagūstīt, un tas viņam arī veiksmīgi izdevās. Bija laiks, kad viņa aizrautība piederēja sirreālismam, tur noderēja gan viņa izkoptās zīmētāja spējas, gan fantāzijas lidojums. Pirmais darbs, kas tā īsti “aizķērās“ izstāžu zālē, bija Sauciens (1974) - Džeina Fonda, jaunības protests pret tradicionālo tā laika glezniecību. Tam laikam milzīgais gleznas formāts - 140x280 - bija arī sava veida uzdrīkstēšanās. Savā ideoloģijā darbs bija atbilstošs tā laika noskaņām Padomju savienībā, bet pats sievietes tipāžs, brīvā kustība, žests, tas tomēr vēdīja aizliegtā kapitālisma gaisotni.
Osis pildīja arī pasūtījuma darbus. Viņš ir autors pat vairākiem Ļeņiniem, jo to bez labas zīmētprasmes paveikt nevarēja, portretiska līdzība bija nepieciešams priekšnoteikums. Par tēla psiholoģisko dziļumu, spēku var runāt, raksturojot Jāņa Oša gleznoto Raiņa portretu.
Oša glezniecības motīvi un tēmas tika rastas dabā, senos mūros, kas glabā gadsimtu elpu. No šīs vēsturiskās smagnējības tiek izvilināts mežģīņu smalkums, liela struktūru daudzveidība un caur tām izvilināts liels tonāls smalkums – zāles stiebri, koka lapu dzīslojums, koka mizu faktūru robustums un reizē juvelieriska izsmalcinātība. Krāsa it kā atkāpjas, dominē forma. Bet tas uz vienu periodu, tad atkal meklējumi, kaut kā jauna, cita un nebijuša atradumi. Tomēr bija sajūta, ka līdz galam viņš sev neuzticas. Mākslā viņa intereses bija ļoti plašas, orientēties uz kaut ko vienu viņš negribēja. Nodarboties tikai ar glezniecību - tāds lauciņš viņam šķita par šauru. Viņš aizrāvās arī ar trīs dimensiju objektu radīšanu. Tas bija kaut kas jauns, tur pavērās logs fantāzijas lidojumiem. Uz tiem rosināja mākslai netradicionālie materiāli, pat izlietoti tējas maisiņi varēja būt impulss mākslas objekta radīšanai (Struktūras III 1998 ).
Oša glezniecības virsotne ir purvi. Jo tur ir viss, kas viņu vilina glezniecībā. Debess un mākoņu atspīdumi ūdeņos, neatkārtojama un ne ar ko nesalīdzināma augu valsts gan ar savām formām, gan krāsām, noslēpums, stāsts, kaut kas no tālas pagātnes un mūžības un pāri visam tas, ko sauc par glezniecību – gaismas, ēnas, krāsas. Ir laiks, kad, šķiet, viņš iemīlējies purvos kā Eduards Kalniņš jūrā. Viņš katram purvam var sniegt savu raksturojumu. Un purvus viņš lika iemīlēt arī citiem, jo tie lika domāt par mūžīgo, par noslēpumu, par neskartas dabas valdzinājumu un spēku, aplaimotu ar zināmu devu bīstamības. Jā, purvs ir ainava, tomēr purvs ir arī daba.
Jānis Andris Osis raksta: “Salienas apkārtne, kurā dzīvoju un gleznoju beidzamos gadus, ir tīreļu un purvu ieskauta. Pavisam citām acīm šodien raugos paskarbajā, bet neskartajā dabas segmentā. Purvi, šķiet, dzīvo īpaši savrupu dzīvi, un jau kopš senatnes bijuši noslēpumu un teiksmu piepildīti. Savukārt pilsētainavas gleznojumus rosinājuši tālāki loki, aizsniedzot Vidusjūrai piegulošās zemes – Itāliju, Spāniju, Maroku. Vēl viens skatpunkts manos ainavas motīvos – makro un mikro pasaule mūsu vidē, no tāliem horizontiem līdz pašai gleznas virsmai pietuvinātiem ainavas elementiem, tā uzrādot dabas formu bagāto struktūru un faktūru. (…) Ainava ir tepat līdzās, katrs solis, katrs galvas pagrieziens mūs noved jaunā ainavā, tomēr aizvien retāk tā ir pirmatnējā, neskartā ainava.”
Purvs tika arī izvēlēts reproducēšanai uz izstādes Pārnesumi V ielūguma. Tas ir kā absolūtais skaistums. Jānis Andris Osis nav baidījies būt ne pārāk romantisks, ne sentimentāls. Vienkārši viņš ir patiess, jo daba jau nepieļautu izlikties un būt nepatiesam. Gleznā vislielākā vienkāršība un dižākā greznība vienkopus, uz viena audekla.
Būtisku vietu Oša dzīvē ieņēmis pedagoga darbs. Sāk viņš Mākslas akadēmijā kā vecākais pasniedzējs, savukārt no 1997. līdz 2007. gadam bija Mākslas akadēmijas rektors. Galerijā Daugava bijušas piecas Jāņa Andra Oša personālizstādes. "Jau minēts viņa intelekts, erudīcija, bet vērtīga bija arī katra tikšanās ar mākslinieku, savukārt mani īpaši sajūsmināja viņa asprātība un humors un šodien arvien retāk sastopamā īpašība – pozitīvā attieksme pret dzīvi, kolēģiem, studentiem. Viņš atbalstīja katru pozitīvi vērtējamu priekšlikumu. Ja vajadzēja palīdzību, atbalstu, varēji būt drošs, ka no rektora to saņemsi," pauž galerijas vadītāja Anda Treija.