Šī nav pirmā Daces Lielās darbu ekspozīcija, kuru vieno lakoniskais un pašsaprotamais nosaukums Gleznas. Tas ietver vienkāršību un pragmatismu, ar kuru māksliniece attiecas pret glezniecību un dabu, kas ir centrālais tēls viņas daiļradē. Galerijā Daugava, pavasara saules izgaismoti, grupējas deviņi darbi, kas tapuši pēdējos gados.
Galeriju un mākslinieci vieno sadarbība, kas ir mērāma desmitgadēs, un šķiet, ka ar katru izstādi arvien vairāk ir nolasāms, ka Dace Lielā te jūtas kā mājās. Tieši šis fakts varētu attaisnot kuratoriālas pieejas trūkumu, aicinot ekspozīciju primāri uztvert caur maņām. Izstādi pavadošajā mākslas zinātnieces un galerijas vadītājas Andas Treijas tekstā minēti vairāki komponisti, kuru skaņdarbu piedzīvošana raisa asociācijas ar nepastarpināto klātbūtnes efektu, kas ir raksturīgs arī Daces Lielās dabas tvērumam. Tikmēr pati māksliniece uzsver, ka rada klusumā, dabiskā apgaismojumā, pieejot procesam bez liekām emocijām.
Pazīstamā ainava
Viens no pārsteidzošākajiem faktiem, pētot Daces Lielās glezniecību, ir atklājums, ka tās pamatā nav nedz fotogrāfijas pārnese uz audekla, nedz darbs plenērā. Lielformāta ainavas ir neskaitāmu dabā pavadītu stundu (garās pastaigās ar un bez suņiem) un nepārtraukta rokas treniņa summa. Autore allaž ir skaidrojusi, ka zīmējums ir fundaments – spēja redzēto, iepazīto, saprasto translēt uz plaknes. Tas notiek uzreiz ar otu un akrila krāsām, pēc tam seko nākamā procesa fāze, kurā ir ne vien rūpīgi klāti laukumi, bet arī pilieni un ekspresīvi šļaksti.
Ar vienlīdz precīzu tvērumu Daces Lielās triepiens imitē dabas ģeometriju – sniega segas izrakstītu lauku, ledus izrobotu jūras krastu un rudens lapu iekrāsotu dīķi. Atliek secināt, ka viņa šos skatus zina no galvas, un tieši tā ir viena no gleznotājas panākumu atslēgām. Atkārtošana ir zināšanu pamats. Teju ikkatrs, kurš ir sastapies ar šīm ainavām, atpazīst kanonisko Latvijas ainavu, sajūt nomaļu lauku un meža brikšņu būtību, kas ir iekapsulēta vizuālos kodos.
Daces Lielās lielformāta ainavas ir neskaitāmu dabā pavadītu stundu un nepārtraukta rokas treniņa summa. Attēlā – glezna Martā. Audekls, akrils. 130 x 170 cm. 2022. Foto – Renārs Derrings
Dace Lielā pieder pie paaudzes, kas Latvijas mākslas vidē ienāca 80. gados, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņas darbi, laikam ritot, ir mainījušies gluži tāpat kā vide, kurā dzīvojam, – politiskās varas, globālo vēsmu un tehnoloģiskās attīstības ietekmēta. Dace Lielā ir izvēlējusies virzienu, kas ļāvis viņai pārcelties prom no urbānās vides un figurālām kompozīcijām, nokļūt naturālas vides ieskāvumā un komunicēt caur dabas elementiem. Jāuzsver, ka tas arī nav "skaistais" klasiskā izpratnē, drīzāk raksturojošais, nepieradinātais un autentiskais. Dace Lielā kā gleznotāja atdzīvojas ēnās, sīku zariņu izliekumos un palu pelēkajos ūdeņos. Varētu šķist, ka viņa mīt ārpus laika un realitātes, kuru tik skaudri ietekmē pasaulē notiekošais – militāri konflikti, ekonomiskas krīzes un ekoloģiskas katastrofas, bet, no otras puses, ir jāsaprot, ka māksliniekam, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvim, darbs bieži vien kalpo kā glābiņš un patvērums.
Ļaušanās procesam
Dace Lielā neslēpj, ka par skatītāju daudz nedomā un saistībā ar izstāžu organizēšanu ļaujas iniciatīvai, kas nāk no galerijas puses. Šāda attiecību dinamika sniedz savu artavu jūtamajā brīvībā un mierā, ko izstaro viņas gleznas. Tajās iztrūkst socializēšanās trauksmes un dedlainu smacējošā sloga. Māksliniece pietiekami bieži ir teikusi, ka nedraudzējas ar jēdzienu "iedvesma". Process prasa lielu gatavošanos un smagu darbu, tas paredz arī atgriešanos pie audekla pēc ieturētām pauzēm. Gleznojot paša acīm tverto, neuzticoties fotokameras kompozicionālajam un tonālajam tvērumam, māksliniece dabiskā veidā atbrīvojas no visa liekā un pietuvojas konkrētās ainavas esencei. Tas ir kā portrets, kurā mākslinieks iemūžina cilvēku, kuru labi pazīst un spēj fiksēt viņa vaibstus un mīmiku no atmiņas. Ūdens matērija vai vēja šūpota pļava šķiet patiesi sastingusi kustībā vien uz mirkli.
Daces Lielās glezniecības valoda ir universāla un suģestējoša. Izstāde Gleznas netiecas pārsteigt, tā neizaicina, bet gan piedāvā meditatīvu satikšanos ar ko pazīstamu. Kā dzimtā reģiona daba katram no mums rada sava veida piederības sajūtu, tā arī šī izstāde skatītāju pārceļ uz viņam zināmu vietu, izraisot personiskas emocijas, kas ar to saistās. Kādam tas ir zaudējums, kādam siltas bērnības atmiņas, kādam vientulība, savukārt citam – brīvības manifestācija. Mani visvairāk aizrauj jaunākais Daces Lielās darbs Ezermala, kas tapis šogad. Gleznotājas izvēlētais vertikālais formāts un šaurais rakurss rada spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Pelēkās debesis stāsta par apmākušos un vēsu dienu – sārtu degunu un vaigiem un slapjām kājām. Par mērotu ceļu cauri slīkšņai, lai pavērtos ezera spogulī, kas vēsta par ziemas un pavasara satikšanos, par sezonu ritumu un galu galā – par pārlaicīgo.
Visi uzskaitītie raksturlielumi, kas piemīt Daces Lielās glezniecībai, liek secināt, ka laikā, kad top un kamēr tiek lasīts šis teksts, māksliniece gatavojas gleznot vai jau glezno. Darba sižetu nosaka tas, kur viņa atrodas un kāda vide attiecīgajā brīdī viņu ieskauj ikdienas gaitās – vai studēti tiek krūmāju džungļi, liedags vai dubļu vagas. Skaidrs ir arī tas, ka Daces Lielās gleznas vieno jēdziens "turpināšanās". Virzība caur atkārtojumu. Lai šis process varētu ritēt, ir nepieciešamas arī izstādes, kurās viņai pašai ir iespēja no audekla atkāpties metrus divus un sajust, vai radītā ainava elpo. Un labi, ka tā, jo tad tās elpu varam sajust arī mēs.
Dace Lielā
Izstāde Gleznas
Galerijā Daugava līdz 3.V