Es ļoti labi saprotu tos, kuri dzimšanas dienā vēlas aizbēgt no jebkādas saziņas, lai pabūtu vienatnē vai ekskluzīvā sev vistuvāko cilvēku lokā. Kādreiz mājās aicināju ciemiņus un svinējām kopā būšanu. Tagad ir citi laiki – savas 60. jubilejas kontekstā saka Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs diriģents Sigvards Kļava. Dzimšanas dienu 29. novembrī viņš aizvadīja, divos mēģinājumos slīpējot pasaules pirmatskaņojumu lielformāta darbam Jubilejas mesa, ko Latvijas Radio kora astoņdesmitgadei radījuši seši latviešu komponisti – Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks un Andrejs Selickis. Pirmatskaņojums notiks 2. decembrī Rīgas Domā. Koncertā līdz ar Latvijas Radio kori muzicēs valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, soprāns Agnese Pauniņa un ērģelnieks Aigars Reinis.
Jubilejas mesas atskaņojumam bija jākļūst par Latvijas Radio kora 80 gadu jubilejas kulmināciju 2020. gada rudenī, taču pandēmija neļāva tam notikt. Beidzot sagaidītais pirmatskaņojums vienlaikus būs Latvijas koncertu ikgadējā festivāla Eiropas Ziemassvētki atklāšanas koncerts.
Kādas ir pārdomas savā un kora jubileju krustpunktā?
Pieņemu, ka var sākt taisīt dzīves auditu: kas ir izdarīts un kas vēl nav. Skaidrs, ka ļoti straujais un mainīgais laiks gan dzīvē, gan radošajā pasaulē ir paskrējis un turpina skriet ārkārtīgi ātri uz priekšu. Tas aizlaidis dzīvi pa gaisu nenormālā tempā, un ne jau man vienam. Pašreiz man ir lidojuma sajūta.
Kādā ziņā?
Bieži vien jūtos kā spārnos, jo arī koris ir lidojumā, brīvības sajūtā, par ko ir vislielākais prieks. Tas piešķir dzīvei tempu ne tikai traukšanās izpratnē, bet lidojumā, un tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Pagātnes bagāža ir jau liela. Žēl, ka nav atmiņu kartotēkas vai foldera ar strukturētu informāciju, krāsainiem attēliem un stāstiem.
Aprit arī trīsdesmit gadi, kopš esmu Latvijas Radio kora galvenais diriģents. Laika nogrieznis ir dzīve, nevis gadskaitlis vai projekts. Varbūt beidzot ir jādzīvo mierīgāk un dziļāk, taču nespēju pretoties arvien jaunām radošām idejām un visu laiku ir sajūta, ka varu kaut ko nepaspēt. Stulbi, jo tas uzdzen tempu un cieš visi pārējie.
Nespēj pateikt "nē"?
Pateikt "nē" nav liela māksla. Liela māksla ir atšķirt graudus no pelavām.
Latvijas Radio koris jūsu kopīgajā dzīves nogrieznī ir piedzīvojis eksistenciālus pārbaudījumus un dinamiskas pārmaiņas. Beidzot tas ir tāds, kādu to gribēji uzbūvēt?
Atbilde ir citāda, nekā to gaida. Liela stratēģiska plāna pirms trīsdesmit gadiem man nebija. Man pat sapņos nerādījās tāds koris, kāds tas ir tagad. Kolektīva "vīzija" tobrīd bija izrāpties no provinciāla stāvokļa un parādīt latviešu kordziedāšanas standartu konkurētspējīgā līmenī. Šī vīzija noteikti attīstījās, pirmkārt, kopā ar dziedoņiem, otrkārt, ar klausītājiem un, treškārt, ar komponistiem, kuri ir mūsu radošie draugi. Šī trejādība nav klišejisks spriedelējums. Tās ir vērtības, ar kurām mēģini doties kalnā. Pēc tam tikai ir mārketings, starptautiska karjera un viss pārējais. Man ir sapnis un pārliecība, ko vajadzētu darīt, bet akcentus piešķir paši dziedātāji, mūzika, kura tiek mums komponēta, un klausītājs, kurš vai nu atnāk, vai aiziet prom.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas30. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!