Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Dziedātājs Makss Rābe: Ar jums es nedejošu

Vācu dziedātājs Makss Rābe un Palast Orchester 14. septembrī koncertā Rīgā piedāvās ekskursiju agrīnās popmūzikas pasaulē un Berlīnes kultūrā laika posmā starp diviem pasaules kariem.

Makss Rābe un viņa orķestris Rīgas Kongresu namā spēlēs programmu Eine Nacht in Berlin – tas ir spilgts, autentisks veltījums Veimāras republikas laika muzikālajai kultūrai. Maksa Rābes daiļradi iedvesmo XX gadsimta 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma māksla, kas bija populāra Berlīnes multikulturālajā vidē neilgi pirms nacistu nākšanas pie varas. Šovā Eine Nacht in Berlin oriģinālā aranžējumā skan tā laika populārās dziesmas, melodijas no filmām un izrādēm, džezs un fokstrots – šķietami naiva mūzika, kuru XX gadsimta sākumā spēlēja orķestri Vācijas viesnīcās, restorānos un kabarē klubos. Makss Rābe dzied maigā baritona balsī. Dziesmas viņš pasniedz perfekti izkoptā atsvešinātā, ironiskā manierē – bez sentimentalitātes. Priekšnesumā ir noslīpēta katra detaļa, katrs Maksa Rābes žests.

Viņš dibinājis Palast Orchester pirms 30 gadiem kopā ar citiem Berlīnes Mākslas universitātes Mūzikas fakultātes studentiem, lai apmaksātu studijas. "Es necerēju, ka mēs spēlēsim tik ilgi. Mēs meklējām un pētījām vecās estrādes mūzikas oriģinālos aranžējumus. Mums bija daudz neprātīgu ideju, dažas no tām bija labas, taču lielākā daļa – sliktas. Mūziku mēs vienmēr esam uztvēruši nopietni, paši sevi – galīgi ne," intervijā KDi stāsta ansambļa līderis. Kopā ar Maksu Rābi Palast Orchester sastāvā ir 13 mākslinieku.

Kopš 1998. gada Makss Rābe ar Palast Orchester regulāri uzstājas Amerikā; Ņujorkā un Losandželosā mākslinieki spēlē prestižās klasiskās mūzikas koncertu norises vietās – attiecīgi Kārnegija zālē un Volta Disneja zālē. Tur programmā Makss Rābe iekļauj vairāk klasisko amerikāņu dziesmu. Daudzviet Eiropā par šo izpildītāju uzzināja XXI gadsimta sākumā, kad viņš ar orķestri ierakstīja Britnijas Spīrsas, Toma Džonsa, grupu ABBA, Salt-N-Pepa un Eiffel 65 hitus 20.–30. gadu ansambļu stilistikā. Makss Rābe sacer arī oriģināldziesmas un sniedz kamermūzikas koncertus kopā ar pianistu Kristofu Izraelu. Mūziķis ir filmējies kino – kopā ar orķestri viņš ir redzams Vernera Hercoga drāmā Neuzvaramais/Invincible (2001). Kopā ar Ūti Lemperi dziedātājs spēlējis leģendārā režisora Pētera Cadeka iestudējumā Zilais eņģelis. Kopā ar Ninu Hāgenu piedalījies Kurta Veila un Bertolta Brehta Trīsgrašu operā.

Retroestrādes vēstnieks Makss Rābe ir kļuvis par vienu no iemīļotākajām vācu popzvaigznēm. "Man nekad nav bijis šaubu, ka šī mūzika atradīs auditoriju, taču joprojām esmu pārsteigts, ka mēs to spēlējam jau 30 gadu," viņš saka intervijā KDi.

Jūs uzstājaties labākajās koncertzālēs Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Jūs mīl klausītāji visā pasaulē...

...Viņi mīl šo mūziku, mani viņi vienkārši pieņem.

Jūs izpildāt diezgan specifisku repertuāru – vācu retroestrādi, kabarē stila dziesmas. Kas ir jūsu globālās popularitātes noslēpums?

Šī mūzika ir visiem pazīstama. Tā ir viegli uztverama – eleganti aranžējumi, interesanta orķestrācija, skaistas melodijas. Iespējams, tikai klausītājiem Ķīnā tā šķiet dīvaina, visiem pārējiem tā ir labi saprotama. Volta Disneja vecajās filmās un tādās multenēs kā Toms un Džerijs fonā skan līdzīga mūzika.

Tā ir jautra, inteliģenta popmūzika, kas no publikas neprasa priekšzināšanas un noteiktu sagatavotības pakāpi, lai viņi varētu pilnvērtīgi izbaudīt mūsu koncertu. Šova laikā klausītājiem nav jāiespringst – ak, tas ir 30. gadu sākums, kāda vēl mūzika tapa tajā periodā? Kurš bija ASV prezidents? Kuras filmas bija populāras? Par to nav jādomā, jo mūzikai, kuru mēs jums spēlējam, ir savs šarms un iedarbības spēks.

Tomēr jums pašam šo dziesmu radīšanas konteksts ir ārkārtīgi svarīgs – jūs labi zināt, kādos apstākļos tās tika sacerētas.

Protams, mums Vācijā tas ir svarīgi. Mums ir bijušas traģiskas, sāpīgas vēstures epizodes, kuras ir saistītas ar ebreju likteni. Šo dziesmu autori galvenokārt ir ebreji, kurus nacisti centās iznīcināt un aizmirst. Tas ir iemesls, kāpēc koncertos es piesaku dziesmu autoru vārdus. Taču es izpildu šo mūziku tāpēc, ka tā ir izcila un dziesmu saturs ir asprātīgs. Skaņdarbu autoru liktenis nav koncerta vadmotīvs, taču tas veido nozīmīgu fonu. Ja man ir iespēja to pieminēt intervijā, kādā sarunā radio un televīzijā, es to daru. Es atklāti pasaku: mēs labi apzināmies, kurš ir uzrakstījis un atstājis mums šīs brīnišķīgās dziesmas. Mēs labi apzināmies, kas notika Vācijā 1933.–1945. gadā. Tā ir mūsu vēsture, taču koncertā priekšplānā ir mūzika un tās kvalitāte.

Es biju nedaudz uztraucies pirms mūsu koncertiem Izraēlā, taču tie pagāja lieliski. Atnāca gan gados veci, gan jauni klausītāji. Atmosfēra bija ļoti patīkama. Aizkulisēs es satikos ar dažiem veciem vīriem, vienam no viņiem bija 100 gadu. Viņš man sāka dziedāt, pēc tam jautāja par dziesmām un mūsu repertuāru. Savukārt viens no jaunajiem izraēliešiem atzinās, ka viņš nekad agrāk nebija dzirdējis šīs dziesmas, taču koncertā sajutis radniecību ar tām, tās viņu uzrunājušas dziļā emocionālā līmenī. Viņš ir sapratis, ka šī mūzika ir viņa personiskās vēstures un izcelsmes daļa.

Daudzas dziesmas ir ļoti ironiskas, pat sarkastiskas. Jūs tās izpildāt ar nopietnu sejas izteiksmi un uz skatuves gandrīz nekad nesmaidāt. Kāpēc?

Tā ir interesantāk – dziedāt jautras dziesmas un pašam nebūt pārāk jautram. Man nepatīk, ja komiķi smejas par saviem jokiem. Kad es biju mazs, tēvs man stāstīja vistrakākos, visjautrākos stāstus ar nopietnu sejas izteiksmi. Man bija jādomā – vai viņš joko vai stāsta patiesību? Vai man ir jāsmejas vai nav? Dažreiz tikai nākamajā dienā es sapratu, ka tas tomēr bija joks.

Vai uz skatuves jūtaties kā aktieris?

Es tikai dziedu. Es izmantoju savu balsi un radu dziesmai atbilstošu noskaņojumu. Es nevēlos uzbāzties klausītājiem ar savām personiskajām jūtām un apgrūtināt viņus ar tām. Viss ir pateikts dziesmu vārdos, tie runā paši par sevi. Man nekas nav jāskaidro, jākomentē vai jāpapildina ar liekām kustībām. Ja es dziedu par zvaigznēm un sauli, man nav jārāda uz debesīm. Ja es dziedu, ka mana sirds sadeg mīlestības ugunī, man nav jāpieskaras krūtīm. Ikviens zina, kur ir zvaigznes un kur ir sirds. Man nav jāskaidro elementāras lietas, un es to nedaru. Uz skatuves esmu pretstats aktierim. Es interpretēju dziesmu. Mūzika neprasa paskaidrojumus, tā ir pietiekami iedarbīga.

Vai jūs iedvesmo tādas leģendas kā Freds Astērs? Vai jūs vairāk orientējaties uz vācu māksliniekiem?

Mūsu repertuārā ir daudz amerikāņu un angļu dziesmu. Kad sniedzam koncertus ASV, vienmēr dodamies uz bibliotēkām, piemēram, Čikāgā. Tur ir lieli mūzikas arhīvi, kuros glabājas nošu lapas ar XX gadsimta sākuma aranžējumiem. Šīs partitūras var nokopēt. Tā mēs esam atraduši daudz 20.–30. gadu oriģinālā materiāla. Dažas no šīm dziesmām savulaik tika pārtulkotas vācu valodā un kļuva populāras Vācijā. Savukārt daudzas Eiropā sacerētās dziesmas aizceļoja uz ASV. Mūsu repertuārā ir brīnišķīga 30. gadu džeza dziesma I Won’t Dance, kuru izpildījis Freds Astērs: "I won’t dance, don’t ask me/I won’t dance, madame, with you."

Kā jūsos dzima interese par šā perioda mūziku?

Es sāku dziedāt šo repertuāru astoņu deviņu gadu vecumā. Es nevaru izskaidrot – kāpēc. Es klausījos arī citu mūziku, taču, kad mēs muzicējām kopā ar vienaudžiem, man vislabāk patika dziedāt vecās dziesmas. Es ņēmu sava tēva cilindru un izpildīju Mein Gorilla hat ‘ne Villa im Zoo/My Gorilla Has a Villa in the Zoo.

Vai tas nebija mazliet dīvaini?

Jā, tas bija dīvaini, taču tajā pašā laikā tas bija pilnīgi normāli. Es biju kopā ar draugiem, mēs braucām ar riteņiem, skrējām apkārt, peldējāmies. Viņi klausījās Frenku Sinatru, Dīnu Mārtinu, bigbendus – tas arī bija diezgan neierasti. Visi mani draugi interesējās par mūziku. Mūs vilināja gan Als Džero, gan Kraftwerk, gan Stīvijs Vonders. Mēs bijām atvērti visu žanru un stilu mūzikai. Mūsu vienaudži tajā laikā klausījās grupu AC/DC. Mani gan tā nesaistīja. Ballītēs mēs varējām dejot, skanot jebkurai mūzikai. Man apkārt bija daudz draugu, kuriem bija līdzīgas intereses, neviens neizrādīja izbrīnu, kāpēc mani fascinē šāds repertuārs. Visiem patika klausīties, kā es izpildu vecās estrādes dziesmas klavieru pavadījumā.

Ar ko atšķiras 20.–30. gadu vācu un amerikāņu dziesmas?

Tajā laikā Eiropas komponisti pievērsa lielu uzmanību tam, kas notiek Amerikā, un tam, ko dara Džordžs Gēršvins un Ērvings Bērlins. Anglijā liela autoritāte bija Noels Kauards. Arī šodien, runājot par popmūziku, mēs atskatāmies uz to, kas šajā žanrā notiek ASV. Amerikā guva popularitāti dziesmas, kuras tika "importētas" no Vācijas, piemēram, Just a Gigolo un Falling in Love Again (Can’t Help It). Klausītāji varbūt domāja, ka tās ir angļu kompozīcijas, taču patiesībā tās bija vācu dziesmas.

Divdesmito gadu beigu un trīsdesmito gadu sākuma vācu dziesmām ir raksturīga īpatnēja ironija un melnais humors, to var salīdzināt ar Kola Portera un Noela Kauarda humoru. Tas ir gaumīgs, izsmalcināts humors, kas ir jaušams rūgti saldenajās dziesmās. Tas ir kaut kas ļoti tipisks tā laika vācu populārajai mūzikai.

Jūs to vienmēr izpildāt autentiskā aranžējumā?

Jā, šīs mūzikas burvestība un spēks atklājas, ja spēlējat to oriģinālajā aranžējumā, kā to paredzējuši autori. Frenks Sinatra dziedāja 20.–30. gadu dziesmas modernā 50.–60. gadu aranžējumā, taču tas neatbilst manai gaumei. Man patīk šīs mūzikas oriģinālā orķestrācija – nedaudz sausa, ļoti precīza. Tajā ir šarms un elegance, kas padara mūziku dzīvu un elpojošu.

Vai jūs turpināt meklēt vecās dziesmas?

Dažreiz izdodas kaut ko izrakt. Vieglāk ir atrast amerikāņu un angļu, nevis vācu dziesmas, par kurām mēs neko neesam zinājuši. Mēs pazīstam kolekcionārus, kuri atrod arhīvos dziesmas un atnes mums. Šo to esam sameklējuši internetā un YouTube.

Palast Orchester repertuārā ir 500 kompozīciju. Mēs paši mēdzam aizmirst, kuras dziesmas jau ir mūsu krājumā. Mēs tajā par pārsteigumu paši sev atklājam jaunas lietas. Daudzas no sava repertuāra dziesmām neesam spēlējuši kopš 90. gadu sākuma.

Kādu repertuāru dzirdēsim programmā Eine Nacht in Berlin, kuru piedāvāsiet Rīgā?

Tās būs 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma vācu dziesmas, skaistas tā paša perioda amerikāņu dziesmas, 30. gadu sākuma kubiešu rumba un tango. Nospēlēsim dažas kaverversijas – Britnijas Spīrsas Oops!... I Did It Again un Toma Džonsa Sex Bomb.

Daudzviet pasaulē par jums uzzināja, pateicoties šai Britnijas Spīrsas dziesmai, kuru izpildījāt ar orķestri retro manierē. 

Jā, tā bija ļoti veiksmīga programma, kurā apkopojām mūsdienu popmūzikas hitus. Savā pirmajā koncertā Rīgā 2002. gadā spēlējām tikai tos, taču to nevar darīt mūžīgi. Dziesmā Oops!... I Did It Again ir iekodēts melnais humors, kuru Britnijai neizdevās atklāt. Varbūt man tas ir izdevies. Toma Džonsa šlāgeris Sex Bomb manā izpildījumā arī bija iecerēts kā joks – jo es galīgi neesmu seksa simbols. Varbūt tāpēc dziesma manā interpretācijā kļūst īpaši smieklīga.

Mūsdienu popmūzikā man pietrūkst ironijas. Ja dziesma ir par mīlestību, ironijai tajā bieži nav vietas. Vai nu tu ironizē, vai nu runā par patiesām jūtām. Es arī pats rakstu oriģināldziesmas – tās ir kā tilts starp 20.–30. gadu repertuāru un mūsdienu popmūziku. Es nedziedu ne kantrimūziku, ne pankroku. Esmu atradis savu stilu. Vai arī stils ir atradis mani. Koncertā Rīgā manas oriģināldziesmas neskanēs, es nevēlos jaukt klausītājiem galvu. Lielākoties es tās izpildu Vācijā. Manās dziesmās ir liela nozīme vārdu spēlei, valodai. Materiālu diviem pēdējiem albumiem esmu sarakstījis kopā ar Aneti Humpi, viņa ir pieredzējusi popmūzikas autore un producente. Viņa man ļoti palīdzēja, jo es nevaru rakstīt dziesmas par mīlu un naidu, par kašķiem starp vīrieti un sievieti. Kopā ar Aneti esmu atradis veidu, kā runāt par lietām, kuras ir starp privātām izjūtām un laikmetīgās pasaules izpausmēm. Piemēram, es dziedu par trakumsērgu un viagru.

Turneja Eine Nacht in Berlin turpinās ilgāk nekā divus gadus. Nākamgad izziņota jauna turneja. Jūs sniedzat ļoti daudz koncertu.

Mums ir aptuveni 85 koncerti gadā. 90. gados spēlējām pat 160 koncertu gadā.

Vai tas joprojām ir aizraujoši? Vai tas ir tikai darbs?

Tas ir darbs līdz pulksten astoņiem – līdz šova sākumam. Tev viss jāorganizē, jāceļo, katru dienu jāiebrauc citā viesnīcā jaunā pilsētā – tas ir darbs. Kad kāpju uz skatuves, esmu brīvs, mani nekas neuztrauc, man neviens neuzbāžas – tas ir labākais, ko es varu darīt un kur es varu būt. Uz skatuves nav lieku cilvēku, neviens mums neko nevar aizrādīt. 

Jūs esat studējis klasisko vokālu. Vai sanāk aiziet uz operas teātri?

Jā, daudzi mani draugi dzied operā. Esmu gandarīts, ka varu viņus klausīties un man pašam nav jādzied uz tās skatuves.

Kuras ir jūsu iecienītākās operas?

Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā es biju liels Riharda Vāgnera fans. Mājās austiņās vienmēr klausījos Vāgneru – lasīju viņa operu vārdus, pētīju partitūras. Mans pirmais solis klasiskajā mūzikā bija Vāgners.

Kā jūtaties Berlīnē pašreizējā sociālpolitiskajā situācijā? Vai tas, kas notiek sabiedrībā un ir saistīts ar bēgļu krīzi, ietekmē jūsu ikdienas dzīvi?

Es redzu, kas notiek man apkārt. Es apzinos, kas notiek pasaulē. Es lasu avīzes, skatos ziņas. Tas viss mani uztrauc, taču ne laika posmā no astoņiem vakarā līdz koncerta beigām. Mūzika, kuru mēs spēlējam, tika sacerēta, lai pārceltu klausītājus kādā citā pasaulē, tālāk prom no realitātes. 20.–30. gados situācija arī nebija vienkārša. Trijās minūtēs, kamēr skan dziesma, cilvēkiem nav jādomā par to, kas notiek ārpus koncertzāles. Viņiem tas ir jāaizmirst. Šīs dziesmas nespēj mainīt pasauli, taču tās palīdz paskatīties uz visu nedaudz citādi. Tās ienes mazliet jautrības.

Māksla Vācijā ir ļoti politiska, teātris ir politisks.

Jā, taču es neesmu teātra aktieris.

Tomēr mūsdienu kultūra reaģē uz sociālo un politisko realitāti, kuru nevar ignorēt.

Vai Madonna un Lēdija Gāga izsakās par situāciju savās dziesmās?

Dziesmās tiešā veidā ne, taču viņas par to runā starp dziesmām.

Mēs esam snieguši koncertu bēgļiem Berlīnē. To apmeklēja arī cilvēki, kuri strādā bēgļu nometnēs. Koncertā es nerunāju par šīm tēmām. Mēs uzaicinājām šos cilvēkus, lai viņi varētu patīkami pavadīt vakaru. Mūzika ir komponēta tieši šim nolūkam, un tas ir mans darbs – dziedāt, lai klausītāji kaut uz neilgu laiku aizmirstu par savām problēmām. Es neuzņemos atbildību palīdzēt bēgļiem integrēties Eiropas sabiedrībā. Tas būtu pārāk liels uzdevums. Viens koncerts neko neatrisina. Lai kaut ko sasniegtu, vajadzētu ceļot no vienas nometnes uz otru, strādāt un skatīties, ko vēl var izdarīt. Ir cilvēki, kuri cītīgi strādā, lai atrisinātu problēmas. Viņi palīdz bēgļiem un neko par to nesaņem. Labāk parunāsim par mūziku.

Kāda ir mūzikas loma mūsu dzīvē? Kāpēc mums ir vajadzīga mūzika?

Tā mums nav vajadzīga, taču dzīve kļūst labāka, ja tajā ir mūzika. Vai var iedomāties kultūru, kurā nebūtu mūzikas? Mēs izvēlamies, ko klausīties, – labu mūziku vai sliktu. Tas ir tāpat kā ar ēšanu – jūs varat izvēlēties kaitīgu vai veselīgu ēdienu. Laba mūzika ir barība smadzenēm.

Jums ir nevainojams vizuālais stils. Vai pats to esat izstrādājis?

Uz skatuves esmu smokingā. Šis tēls ir nemainīgs kopš pašiem pirmsākumiem. Vienkāršs, tīrs siluets. Koncertā mēs neizmantojam ne horeogrāfa, ne režisora pakalpojumus.

Vai jūs interesējaties par modi?

Nē.

Pat tagad uz interviju jūs esat atbraucis ar riteni perfektā uzvalkā.

Visas šīs drēbes patiesībā ir ļoti vecas. Esmu slinks, man nepatīk iepirkties. Izskatam es nepievēršu uzmanību.

Tam grūti noticēt. Kuri ir jūsu iecienītākie zīmoli?

Vai tas ir svarīgi? Vai tas kādu interesē?

Jā.

Es tā nedomāju.

Vai jūs joprojām apmeklējat vokālo pedagogu?

Nē. Jums šķiet, ka vajadzētu?

Koncerts

Makss Rābe un Palast Orchester

Programma Eine Nacht in Berlin

Rīgas Kongresu namā 14.IX plkst. 20

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 39–69


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja