Pirms koncerta radās iespēja sazvanīties ar bundzinieku Džonu Stīlu (72), kurš grupā The Animals bijis kopš tās pirmsākumiem pirms piecdesmit gadiem un kuram juridiski pieder tiesības izmantot grupas nosaukumu.
Gandrīz visas klasiskās rokgrupas Latvijā jau bijušas. Jūs, ja nemaldos, vēl ne.
Jā, šī būs mūsu pirmā reize Latvijā.
Lasīju, ka tagad regulāri izklaidējat ceļotājus uz prāmja starp Vāciju un Skandināviju.
Nē, šīs ziņas ir pārspīlētas – esam tur spēlējuši kādas reizes piecas. Neesam gluži kļuvuši par ballīšu orķestri, kas izklaidē cilvēkus, kuriem stundām ilgi jāgarlaikojas, jo ļaudis joprojām labprāt apmeklē mūsu koncertus arī brīvprātīgi (smejas).
Jūs un taustiņinstrumentālists Miks Galahers esat vienīgie The Animals dalībnieki kopš sešdesmitajiem gadiem. Vai pastāv iespēja, ka – tāpat kā 1975. un 1983. gadā – atkal koncertēsiet oriģinālsastāvā?
Nē, es tā nedomāju. Dziedātājs Ēriks Bērdons vienmēr ir centies apvienot The Animals kā savu pavadītājgrupu un vēl pirms dažiem gadiem ir koncertējis, bet tagad viņam ir nopietnas muguras problēmas, viņš ir pārcietis operāciju, un nav zināms, vai varēs uzstāties. Čass Čandlers – mūsu oriģinālsastāva basists – ir miris pirms daudziem gadiem. Mēs spēlējam veco The Animals repertuāru – kā nu varam. Šīs dziesmas, kaut gandrīz piecdesmit gadu vecas, ir visa mana dzīve, un es priecājos, ka tās joprojām ir aktuālas.
Vai atceraties, kā radās doma izpildīt folkdziesmu The House Of The Rising Sun, kas kļuva par jūsu lielāko hitu?
Jā, šī dziesma bija Boba Dilana pašā pirmajā – akustiskajā – albumā. Mums ļoti patika albums un arī dziesma. 1964. gadā radās iespēja pavadīt Karlu Perkinsu un Čaku Beriju viņu Lielbritānijas turnejas laikā. Ikdienā spēlējot pavadījumus rokenrola dziedātājiem, gribējās atslodzei uzspēlēt kaut ko pavisam citādu un īpašu. Bijām spēlējuši House Of The Rising Sun jau iepriekš un, kad producents Mikijs Mosts mums izkārtoja laiku mazā primitīvā pagraba studijā Londonā nakts vidū, ierakstījām to ar pirmo piegājienu. Mikijs bija pirmais, kurš teica, ka izdevies lieliski un tas būs hits. Šī bija pirmā dziesma vēsturē, ko varētu dēvēt par folkroku jau Dilana izpildījumā. Un, lūk, joprojām tūkstošiem cilvēku mūsu ģitārpartija no šīs dziesmas elektriskās versijas ir pirmais, ko viņi cenšas iemācīties nospēlēt.
Vai esat dzirdējis Džimija Hendriksa instrumentālo House Of The Rising Sun versiju?
Nē, kaut mūsu basģitārists Čass Čandlers, lai viņam vieglas smiltis, bija Hendriksa menedžeris un producents. Nesen, kad spēlējām Bukarestē, televīzijas raidījuma vadītājai aifonā bija Dollijas Pārtones versija (smejas).
Skatos, ka Ērika Bērdona vokālās partijas pa spēkam izpildīt trīs vīriem.
Mūsu galvenais solo dziedātājs un basģitārists Pīts Bērtons atveseļojas no nieru slimības un tagad neuzstājas ar mums, bet mūsu soloģitārists Denijs Hendlijs ir lielisks dziedātājs. Basu spēlēs Skots Ridlijs, kurš arī labi dzied. Kopā būsim četri. Būs prieks uzspēlēt pie jums un pēc tam dzirdēt atsauksmes, kā tas izklausījās.
Kā jums šķiet, kāds ir lielākais vecums, kurā var spēlēt rokenrolu uz skatuves?
Esmu vienaudzis ar The Rolling Stones, kuri arī vēl koncertē. Džezā un blūzā neviens vecumu nesaskata kā problēmu. Droši vien mainstream popā, kad pāri par septiņdesmit gadiem, vairs nevar lēkāt, savaldzinot meitenes un zēnus, bet, ja tu spēlē to, kas pašam sagādā prieku, un dari to tā, ka arī publikai patīk, viss ir kārtībā, kamēr vien ir spēks uzkāpt uz skatuves un apsēsties, ja nevari vairs nostāvēt, vai pat uzbraukt uz skatuves ratiņkrēslā, kas lieliski iederētos, piemēram, Paraolimpisko spēļu atklāšanā (smejas).